Agnese Neija. Personību piemiņas biedrības Latvijā 1920–1940. Pašlikvidācija

Lielākajā daļā personību piemiņas biedrību statūtu kā to galvenais mērķis norādīta pieminekļa celšana attiecīgajai personībai. Kad šis mērķis bija sasniegts, nereti biedrība lēma par pašlikvidāciju. Pašlikvidācija varēja notikt arī gadījumos, kad biedrība dažādu iemeslu dēļ tā arī nebija uzsākusi aktīvu darbību.

Rakstu sērijā šādu pašlikvidāciju man gribētos nošķirt no biedrību likvidācijas pēc 1938. gada 11. februāra likuma “Par bezpeļņas biedrībām un to savienībām” vai arī pēc 1940. gada padomju okupācijas, kuru aplūkošu nākamajā ierakstā. Šāda pašlikvidācija, manuprāt, apliecina, ka konkrētā biedrība ideju par personības piemiņas saglabāšanu tālāk neattīstīja, īpaši ne muzeja formā. Domājot par iemesliem, kā pirmais nāk prātā tas, ka biedrību tiesiskais regulējums, iespējams, neparedzēja juridisku formu šādu muzeju ierīkošanai. Otrkārt, ideja par muzeju kā piemiņas saglabātāju vēl bija ļoti jauna. Un, treškārt, manuprāt, varētu apšaubīt, vai muzejs vispār ir un spēj būt piemiņas saglabātājs. Visu biedrību arhīvus caurvij doma, ka darbs ir galvenais personības piemiņas saglabātājs; darbs ir tas, kas kādu padara par sabiedrībai nozīmīgu personību, un piemiņas saglabāšana galvenokārt ir šī darba aktualizācija vai kopienas pateicība pieminekļa formā par padarīto darbu.

Teodora Zeiferta piemiņas fonda biedrība ir viena no tām, kuras saglabātie dokumenti spilgti atspoguļo ceļu no dibināšanas līdz likvidācijai.[1] Tās dibināšanas sapulce notiek Izglītības ministrijas telpās 1930. gada 20. maijā. Piedalās “Izglītības Ministrijas Mēnešraksta” redaktors –profesors E. Blese, Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filoloģijas fakultātes pārstāvis – profesors K. Straubergs, LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu pārstāvis – docents J. Stiprais, Latvijas Konservatorijas pārstāvis – profesors J. Kārkliņš, Latvijas Rakstnieku un žurnālistu biedrības pārstāvis – K. Egle, Latvijas Nacionālās skolotāju savienības pārstāvis – skolotājs A. Vičs, Nacionālā centra pārstāvis – T. Dzediņš, docents L. Bērziņš, bibliofils J. Misiņš, advokāts M. Štāls, skolotājs E. Mednis, skolotājs A. Sestulis, žurnālists P. Lasis, A. Kurmis, K. Krauze, E. Zeiferta kundze, L. Zeiferta jaunkundze, V. Zeiferts, Izglītības ministrijas sekretārs V. Vīgants, Izglītības ministrijas intendants A. Fišers, “Izglītības Ministrijas Mēnešraksta” sekretārs F. Vēdigs. Biedrības valdē ievēl E. Blesi, K. Egli, A. Viču, K. Krauzi un F. Vēdigu.

Dienas kārtībā – biedrības “T. Zeiferta piemiņas fonds” noorganizēšana un biedrības turpmākā darbība. V. Vīgants paskaidro biedrības statūtus, mērķus un uzdevumus. Statūti reģistrēti Rīgas apgabaltiesā ar tās 1930. gada 26. marta lēmumu. E. Blese, pārrunādams biedrības turpmāko darbību, uzsver, ka biedrībai vajadzētu parūpēties par T. Zeiferta monogrāfijas uzrakstīšanu un piemiņas vakara sarīkošanu. Profesors J. Kārkliņš nāk ar priekšlikumu sarīkot T. Zeiferta piemiņas vakaru viņa nāves dienā, 9. decembrī, un lūgt profesoru J. Vītolu sacerēt šim gadījumam dažas kompozīcijas. K. Egle ziņo par T. Zeiferta atstāto literāro mantojumu. Tas esot diezgan kupls un sastāvot no dažādiem apcerējumiem, filozofiskiem rakstiem, vēstulēm, dzejoļiem. Biedrībai nebūšot pa spēkam visus šos rakstus izdot. E. Mednis ieteic sastādīt T. Zeiferta darbu katalogu.

1930. gada 1. oktobrī fonda valde nolemj lūgt Iekšlietu ministrijai atļauju vākt T. Zeiferta fondam ziedojumus ar atsevišķām listēm, kas būtu piesūtāmas mācību iestādēm un biedrībām. Nolemj arī sarīkot T. Zeiferta piemiņas vakaru 9. decembrī Konservatorijas zālē. Programma: ievada runa, ko teiktu Rakstnieku biedrības priekšnieks K. Skalbe, docenta L. Bērziņa referāts par T. Zeifertu, T. Zeiferta dzejas deklamācija – B. Skujeniece, M. Šmithene un Zeltmatis. Dziesmas izpildītu koris “Dziesmu vara” diriģenta Ā. Ābeles vadībā, mūzikas priekšnesumus – L. Garūta un O. Kreišmanis, piemiņas dzejoļus – V. Plūdons. Tāpat valde uzdod K. Eglem parunāt ar A. Gulbja kungu par T. Zeiferta atmiņu krājuma izdošanu. 

1930. gada 21. oktobrī E. Blese ziņo, ka docents L. Bērziņš nevēloties piemiņas vakarā uzstāties ar referātu, bet gribot piedalīties ar īsu runu. Viņš iesaka šai lietā griezties pie profesora V. Maldoņa. 

K. Egle ziņo, ka rakstnieks K. Skalbe principā piekrīt uzstāties piemiņas vakarā ar runu, arī Zeltmatis apsoloties uzdot kādam no saviem audzēkņiem nodeklamēt P. Ērmaņa dzejoli par T. Zeiferta nāvi, bet V. Plūdons atsakoties, jo viņam esot tikai viens mazs dzejolītis par T. Zeifertu. K. Krauze ziņo, ka B. Skujeniece apņemas piedalīties piemiņas vakarā bez atlīdzības. 

Valde lūdz A. Fišeru uzzināt, uz kādiem noteikumiem dabūjama Konservatorijas zāle. Pēc zāles jautājuma nokārtošanas uzdod sekretāram F. Vēdigam izziņot piemiņas vakara sarīkošanu 1930. gada 9. decembrī.

Šajā pašā sēdē uzņem par biedriem Kultūras fonda inspektoru R. Egli un Izglītības ministrijas intendantu A. Fišeru, tāpat Skolu departamenta direktoru K. Ozoliņu, vidusskolu direktoru J. Dobuli un daudzus citus. 

Pārrunājot jautājumu par T. Zeiferta piemiņas almanaha izdošanu, K. Egle ziņo, ka apspriedies ar A. Gulbja kungu, kurš vēlētos zināt izdodamās grāmatas lokšņu skaitu, tāpēc K. Egle ieteic jau tūlīt uzsākt manuskripta vākšanu. Zināmi būtu šādi raksti, kas iespiesti “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā”, – P. Ērmaņa “Zeiferta dzīve un nozīme”, A. Viča “Zeiferts Olainē” un L. Bērziņa bēru runa. Vajadzētu griezties pie literatūrvēsturniekiem K. Kārkliņa un J. A. Jansona, lai tie sniegtu rakstus par T. Zeifertu kā literatūrvēsturnieku. Almanahā būtu jāievieto arī T. Zeiferta vēstules, ko viņš rakstījis savam dēlam Valdim un dažas ilustrācijas.[2]

1930. gada 12. novembrī (protokols Nr. 5) K. Egle ziņo, ka Rakstnieku biedrības priekšnieks K. Skalbe, V. Maldonis, L. Bērziņš un Zeltmatis apsolījuši piedalīties T. Zeiferta atceres vakarā, pirmie trīs – ar referātiem, un pēdējais – ar deklamācijām. Piemiņas rakstu almanaham apsolījuši sniegt materiālus arī literatūrvēsturnieki K. Kārkliņš un J. A. Jansons. A. Gulbis dodot padomu šajā lietā griezties pie Kultūras fonda pēc pabalsta 1500 latu apmērā. 

A. Fišers ziņo, ka Konservatorijas zāle atvēlēta šim vakaram par pazeminātu maksu, t. i., 100 latu vietā jāmaksā 60. 

F. Vēdigs uzzinājis Iekšlietu ministrijā, uz kādiem noteikumiem dabūjama atļauja ziedojumu vākšanai. Ziedojumu lapu skaits nevarot pārsniegt 200, vākšana sarīkojama nelielā rajonā un nedrīkstot ilgt vairāk par sešiem mēnešiem. Valde lūdz priekšsēdētāju V. Blesi parunāt šinī lietā ar izglītības ministru, vai pēdējais nevarētu no iekšlietu ministra izgādāt atļauju pavairot ziedojumu lapu skaitu līdz kādām 1000 un attiecināt vākšanu uz visu Latviju.

K. Krauze ziņo, ka B. Skujenieces kundze, pianiste L. Garūtas jaunkundze un čellists P. Komisārs piedalīsies atceres vakarā bez atlīdzības. 

Tāpat valde nolemj griezties pie Rīgas pilsētas Finanšu nodaļas izrīkojumu nozares ar lūgumu atbrīvot atceres vakaru no izrīkojumu nodokļa. 

Uzņem par biedriem profesoru K. Straubergu, J. Misiņu, J. Plāķi, kinofilmu cenzūras sekretāru A. Kronbergu un citus. 

1930. gada 18. novembrī K. Egle ziņo ka “Dziesmu varas” diriģents Ā. Ābele dabūjis no profesora J. Vītola divu T. Zeiferta dziesmiņu kompozīcijas – “Lūgums” un “Vakars” – un ķēries pie to iestudēšanas.

1931. gada 13. janvārī (protokols Nr. 9) valde nolemj skaidro atlikumu (170,38 lati) no T. Zeiferta piemiņas vakara sarīkošanas nodod kasierim A. Vičam un noguldīt uz tekošā rēķina Rīgas un Pārdaugavas savstarpīgā kredītbiedrībā. Tālāk apspriež T. Zeiferta piemiņas rakstu plānu. Nolemj griezties pie Kultūras fonda pēc pabalsta. 

1931. gada 26. februāra protokols Nr. 10 – valde aprēķinājusi, ka T. Zeiferta piemiņas rakstu izdošanai būs vajadzīgi kādi 2500 lati, pēc kuriem lūgums iesniedzams Kultūras fondā.

1932. gada 30. aprīļa valdes sēdes protokols – K. Egle ziņo ka T. Zeiferta piemiņas rakstu iespiešana virzās sekmīgi uz priekšu un pēc kādas nedēļas būs pabeigta. Valde nolemj lūgt Kultūras fondu piešķirt vēl 1000 latu rakstu krājuma iespiešanai. Vēl valde nolemj lūgt Skolu departamenta direktoru K. Ozoliņa kungu uzaicināt visas viņa padotās skolas iegādāt savām bibliotēkām minēto grāmatu. Ir ideja atkal uz rudeni sarīkot T. Zeiferta piemiņas vakaru.

1932. gada 7. jūnija pilnsapulces protokolā tiek atzīts, ka biedrības darbībā iepriekšējā gadā vērojama “vispārēja krīze”, tomēr veikts arī nopietns darbs – iznācis rakstu krājums “Teodora Zeiferta piemiņai”. Pirmo reizi izskan ideja par kapa pieminekļa izveidi. A. Vičš ieteic griezties ar lūgumu pie Rīgas pilsētas valdes, jo T. Zeiferts ilgus gadus bijis par skolotāju Olaines draudzes skolā, kura tolaik atradās Rīgas pilsētas pārziņā. A. Viča kungs kā Rīgas pilsētas valdes loceklis apsola šo lūgumu atbalstīt. M. Štāls liek priekšā tādu pašu lūgumu iesniegt arī Rīgas apriņķa valdei, jo T. Zeiferts kādu laiku bijis Rīgas apriņķa pamatskolu inspektors. Sapulce priekšlikumu pieņem. 

1932. gada 6. novembra protokols Nr. 14 mums neatklāj nekā jauna. E. Blese sniedz īsu referātu par biedrības izdoto grāmatu, aizrādīdams, ka par viņu bijušas atzinīgas atsauksmes žurnālos “Daugava”, “Domas” un “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”. 

K. Egle ierosina, ka vajadzētu no Izglītības un Iekšlietu ministrijas izdabūt atļauju vākt ziedojumus visās Latvijas skolās T. Zeiferta piemineklim. Bet, tā kā šī operācija izmaksātu vismaz 700 latus, ko biedrība nevar atļauties, tāda līdzekļu vākšana būtu izdarāma Rīgā un tās apkārtnē. M. Štāls nāk ar priekšlikumu uzaicināt tautskolu inspektorus vākt līdzekļus T. Zeiferta piemineklim skolotāju konferencē, sniedzot īsu ieskatu par T. Zeiferta nopelniem mūsu literatūrā. 

9. decembrī, T. Zeiferta nāves dienā, biedrība atkal vēlas sarīkot piemiņas vakaru Rīgas pilsētas 1. pamatskolā Kalpaka bulvārī 8. 

1933. gada 21. maija pilnsapulces protokolā ziņots, ka biedrības darbība 1932. gadā bijusi klusa. Ziedojumi krīzes dēļ nav vākti. No kases pārskata, ko sniedz A. Vičs, redzams, ka biedrības kapitāls uz 1. janvāri bijis 472,06 lati, no šīs summas 411,48 lati noguldīti Rīgas Pārdaugavas kredītbiedrībā un 60,58 lati atrodas pie kasiera. 

1933. gada 5. novembrī biedrības sapulce pilnvaro savu kasieri, Rīgas pilsētas Izglītības nodaļas vadītāju, A. Viča kungu saņemt no Rīgas pilsētas valdes T. Zeiferta pieminekļa fondam par labu piespriestos 390 latus. 

1933. gada 16. novembrī (protokols Nr. 19) – atkal grib rīkot piemiņas vakaru. K. Egle iesniedz valdei sarakstu ar autorhonorāriem izmaksai par krājumā “Teodora Zeiferta piemiņai” ievietotajiem rakstiem. Visu honorāru izmaksai nepieciešami 723 lati, bet biedrībai šim nolūkam ir tikai 200 lati. K. Egles kungs domā, ka lielākā daļa autoru atsacīsies no saviem honorāriem piemiņas fondam par labu, tādēļ ar minēto summu pietikšot. Tā arī notiek. Protokolā Nr. 20, kas datēts ar 1934. gada 26. aprīli, redzams, ka honorāru izmaksai iztērēti tikai 170 lati, jo lielākā daļa autoru atsacījušies no honorāriem fondam par labu. 

Biedrības pilnsapulces protokolā 1934. gada 13. maijā atzīts, ka arī 1933. gadā biedrības darbība bijusi klusa. Izdots rakstu krājums “Teodora Zeiferta piemiņai”, par kuru biedrība izdevējam A. Gulbim vēl esot parādā. Patlaban tiekot iespiests T. Zeiferta literatūras vēstures trešās daļas otrais izdevums. Decembrī atkal plānots piemiņas vakars. 

1935. gada 2. jūnija pilnsapulces protokols apliecina, ka biedrība atkal grib rīkot piemiņas vakaru un E. Blese aizrāda, ka nākamajā gadā vajadzētu dabūt gatavu kapa pieminekli. K. Egle ziņo, ka pieminekļa lietā viņš runājis ar mākslinieku K. Jansonu. Pieminekli tas darināšot no pelēka granīta, un tas izmaksāšot 3000–3500 latu. Kā mēs zinām, tas arī realizējas. Piemineklis T. Zeifertam tiek uzstādīts 1936. gadā Rīgas Meža kapos.

1936. gada 29. maija pilnsapulces protokols uzrāda jaunu pavērsienu piemiņas idejas saglabāšanā, proti, G. Ansbergs nāk klajā ar priekšlikumu lūgt Rīgas pilsētas valdi pārdēvēt kādu no Rīgas pamatskolām T. Zeiferta vārdā, jo viņš ilgus gadus bijis Rīgas pilsētas skolotājs. Sapulce uzdod valdei iesniegt šai lietā Rīgas pilsētas skolu valdē attiecīgu lūgumu.  

1937. gada 4. februāra valdes sēdes protokols: kasieris A. Vičs ziņo, ka piemineklis T. Zeifertam atklāts 1936. gada 26. jūnijā, bet, tā kā biedrība par pieminekļa darināšanu palikusi tēlniekam K. Jansonam parādā 300 latus, tad biedrības priekšnieks E. Blese lūdzis iestāžu pārstāvjus, kas piedalījušies pieminekļa atklāšanā, vainagam paredzēto summu ziedot T. Zeiferta fonda līdzekļu papildināšanai. Pieminekļa atklāšanā gan piedalījušies Izglītības ministrijas un Rīgas pilsētas valdes pārstāvji, “kuri vainagus nenolika, bet līdz šim nav arī vēl vainagu vietā naudu iemaksājuši”. Nolemj lūgt iemaksāt. 

Tāpat valde nolemj lūgt Izglītības ministriju nosaukt T. Zeiferta vārdā Olaines pagasta pamatskolu, kur T. Zeiferts ilgus gadus bijis par skolotāju, un lūgt Rīgas pilsētas valdi nosaukt viņa vārdā līdzšinējo 17. pamatskolu, jo tā ir tuvākā skola T. Zeiferta beidzamo mūža gadu dzīvesvietai un šajā skolā mācās viņa mazbērni. 

Beidzot valde pārrunā biedrības likvidāciju, ja izdotos sagādāt vajadzīgos līdzekļus, ar ko nomaksāt tēlniekam K. Jansonam parādu. 

1937. gada 30. jūnija valdes sēdes protokols atklāj likvidācijas iemeslus. Tā kā biedrība savu uzdevumu – uzcelt T. Zeifertam pieminekli – ir veikusi, tad valde nolemj sasaukt septembra beigās vai oktobra sākumā pilnu sapulci, kas tad lemtu par biedrības likvidāciju. Varbūtējais biedrības kapitāls, pēc valdes domām, būtu nododams A. Pumpura biedrībai, kuras priekšnieks T. Zeiferts bijis un kura tad uzņemtos uzraudzīt arī T. Zeiferta kapu.

1938. gada 2. februāra pilnsapulces protokols Nr. 33 – K. Egle ziņo, ka Izglītības ministrija un arī Rīgas pilsētas skolu valde ievērojušas biedrības lūgumu un pārdēvējušas Olaines pamatskolu par Olaines Teodora Zeiferta pamatskolu un Rīgas pilsētas 17. pamatskolu – par Rīgas pilsētas Teodora Zeiferta pamatskolu. Lemj par biedrības likvidāciju. 

1938. gada 30. martā (protokols Nr. 34) biedrības likvidācijas lietā E. Blese ziņo, ka 2. februāra pilnsapulces lēmums par biedrības likvidāciju iesniegts Sabiedrisko lietu ministrijai. Saņemta atbilde, ka ministrija piekrīt biedrības likvidācijai. Sakarā ar to valde nolemj izbeigt savu darbību un nodot biedrības lietu kārtošanu likvidācijas komisijai. Turpmākie protokoli attiecas uz formalitātēm biedrības likvidācijas lietā.[3]

Tikpat mērķtiecīga savā darbībā ir arī biedrība “Rakstnieka A. Saulieša kapa pieminekļa fonds”, kuras galvenais uzdevums pat ietverts biedrības nosaukumā. Īpaši lielu darbību biedrība neizvērsa, visādā ziņā tās arhīvs ir visai pieticīgs. Biedrība dibināta 1933. gadā Cesvainē un aktīvi publicēja presē sludinājumus par ziedojumu vākšanu kapa pieminekļa celtniecībai. Šajā sakarībā vērsusies arī pie Kultūras fonda: “Biedrība “Rakstnieka A. Saulieša kapa pieminekļa fonds”, kuras statūti reģistrēti Rīgas apgabaltiesā š. g. 28. aprīlī zem Nr. 3173, spraudusi sev par mērķi uzcelt mirušam tautas rakstniekam Cesvaines Ķinderu kapos, kur tas apglabāts, kapa piemiņas zīmi. Šai nolūkā biedrības valde, kuras sastāvā ieiet Cesvaines valsts ģimnāzijas direktors A. Smilga, mācītājs A. Vītols, pamatskolas priekšnieks O. Zariņš, pastmeistars P. Avots un grāmattirgotājs J. Ķirsons, griežas Kultūras fonda domē ar padevīgo lūgumu sekmēt biedrības sprausto mērķi, piešķirot tai A. Saulieša kapa pieminekļa uzcelšanai naudas pabalstu. [..] Cesvainē 1933. gada 11. decembrī.”[4]

Kā noprotams, ziedojumi ir savākti, tostarp Kultūras fonda padome 1936. gadā piešķīrusi pabalstu pieminekļa celšanai 1000 latu apmērā[5], un 1938. gadā piemineklis A. Saulietim uzstādīts (tēlnieks K. Jansons). Tādēļ 1938. gada 29. jūlijā biedrība vēršas pie Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamenta ar lūgumu: “Biedrība “Rakstnieka A. Saulieša kapa pieminekļa fonds” savā pilnā sapulcē š. g. 17. jūlijā nolēma biedrību likvidēt, jo biedrības mērķis, pieminekļa uzstādīšana, ir sasniegts. [..] Laipni lūdzam dot piekrišanu likvidēt biedrību [..].”[6]

Lūgums Sabiedrisko lietu ministrijai satur šādu interesantu piebildi: “Tā kā Cesvaines valsts ģimnāzijā nodibināts rakstnieka A. Saulieša muzejs, tad valde lūdz Sabiedrisko lietu ministriju atļaut novietot biedrības protokolu grāmatu šai muzejā.”[7]

Periodikā, vienā no trimdas laikrakstiem, uzgāju J. Sudrabiņa aprakstu par A. Saulieša muzeju: “Direktors labāk veda man parādīt ģimnāzijā iekārtoto Saulieša mūzeju. Tas aizņēma veselu istabu, kur stikla vitrīnās uz galdiem varēja redzēt rakstnieka darbu uzmetumus rokrakstā, uzņēmumus, vēstules, dažādos laikos izdotās grāmatas, un mīļākās piemiņas lietas. Arī pēdējo dzejoli “Mājās”, kas rakstīts jau uz slimības gultas [..]. Turpat Saulieša mūža darbs traģēdija par Bībeles tematu “Ķēniņš Sauls”, ko J. Roze, atzīmējot rakstnieka 60. dzimumdienu, izdevis liela formāta grāmatā, un ko godalgoja arī Kultūras fonds.”[8]

Interesanti, ka doma par A. Saulieša muzeju izrādījās dzīvotspējīga, un 1959. gadā Madonas rajona Grašu ciema “Sauliešos” iekārto rakstnieka memoriālo muzeju, kuru vadījusi viņa dzīvesbiedre.[9]

Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes profesora, viena no LU dibinātājiem Kārļa Baloža (1864–1931) darbu popularizēšanas biedrība, kuras mērķis bija “Iepazīstināt plašākas tautas masas ar Prof. K. Baloža Latvijā izdotiem darbiem un viņu nozīmi”[10], dibināta 1931. gadā. Taču 1936. gada 6. jūlija valdes sēdes protokolā lasāms tās priekšsēža E. Smiltiņa ziņojums, ka biedrība pēc savas nodibināšanas darbu nemaz neesot uzsākusi, jo viens no biedrības dibinātājiem miris, bet divi mainījuši savas dzīves vietas, “tā ka pašreiz nav atrodami”, tāpēc 1936. gada 15. jūnijā pēc attiecīgas atļaujas saņemšanas biedrība ir “Valdības Vēstnesī” ievietojusi publikāciju par savas darbības likvidāciju.[11]

Grafiskais dizains: Edvards Percevs