Agnese Neija. Personību piemiņas biedrības Latvijā 1920–1940. Likvidācija

Jautājums par dažādu biedrību likvidāciju Latvijā laika posmā no 1938. līdz 1940. gadam ir ļoti interesants. Notikumus minētajā laika nogrieznī bieži nevar apvienot zem vienota tēmas nosaukuma. Interesants šeit ir tas, ka gan K. Ulmaņa autoritārais režīms, gan sekojošā padomju okupācija aktīvi nodarbojās ar biedrību slēgšanu, kas mani vedina uz tādu kā liriski vēsturisku refleksiju par to, ka varas paņēmieni vienmēr ir līdzīgi, kaut gan mērķi deklarēti dažādi, bet – lai nu paliek…

Pirmais likums, kas reglamentēja biedrību darbību jaundibinātajā Latvijā, bija 1923. gadā pieņemtais “Likums par biedrībām, savienībām un politiskām organizācijām”. Līdzīgi kā tā pēctecis tas ļāva visiem pilsoņiem brīvi apvienoties biedrībās, taču atšķīrās ar to, ka biedrību dibināšanai nepieciešamais personu skaits bija ļoti mazs – pieci cilvēki – un biedrību darbību varēja slēgt vai ierobežot tikai tiesas ceļā.[1] Pēc K. Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanās tas piedzīvoja vairākas izmaiņas, taču laikam ar to nepietika, un 1938. gada 11. februārī Ministru kabinets pieņēma un Valsts prezidents izsludināja jaunu likumu – “Likumu par bezpeļņas biedrībām un to savienībām”[2] –, kas cita starpā noteica arī aizliegumu Latvijas pilsoņiem apvienoties politiskās partijās. Attiecībā uz biedrībām tas noteica biedrību obligātu pārreģistrāciju, kuras laikā tika ievāktas ziņas par biedrību, kas savukārt ļāva pieņemt lēmumu vai nu par atļauju biedrības darbu turpināt, vai par biedrības slēgšanu. Acīmredzot to biedrību skaits, kas izvēlējās pārreģistrēties, nevis izbeigt savu darbību, bija ievērojams, jo sākotnēji pieņemtā likuma pārejas noteikumu 1. pantā pārreģistrācija bija paredzēta sešu mēnešu laikā, taču jau pēc dažiem mēnešiem tika pieņemti likuma labojumi, kas pagarināja šo laiku līdz vienam gadam.[3] Tomēr ar pārreģistrāciju acīmredzot vēl joprojām negāja tik raiti, tādēļ 1939. gada 14. februāra Ministru kabineta sēdē tika pieņemti labojumi, ar kuriem noteikts gala termiņš biedrību pārreģistrācijai – 1939. gada 15. augusts.[4] Organizācijām un iestādījumiem, kas šinī pantā paredzētā laikā nebūtu pārreģistrējušies vai likvidējušies, tiktu noliegta jebkāda darbība, un tie būtu likvidējami piespiedu kārtā.[5]

Likuma 5. pants paredzēja, ka biedrību vai savienību statūti un to pārgrozījumi vai papildinājumi reģistrējami Sabiedrisko lietu ministrijā. Lēmumu reģistrēt statūtus un to pārgrozījumus vai papildinājumus izšķīra sabiedrisko lietu ministrs. Sabiedrisko lietu ministram bija tiesības reģistrācijas lūgumus noraidīt, ja viņš biedrību vai savienību atzīst par nevēlamu.[6]

Sabiedrisko lietu ministrija varēja revidēt biedrību vai savienību un to amatpersonu darbību un, ja “sabiedriskās intereses to prasa”, atcelt biedrību vai savienību amatpersonas, un iecelt to vietā citus šo organizāciju biedrus, bet, ja organizācijas bija saņēmušas valsts vai pašvaldības pabalstus, tad arī citas piemērotas personas. Tāpat ministrija varēja iecelt pilnvarniekus un sūtīt savus pārstāvjus organizāciju pārvaldības orgānu (valdes) sēdēs vai sapulcēs. Pilnvarnieka pienākums bija kopā ar organizācijas pārvaldības orgāniem pārzināt un vadīt organizāciju darbību. Ja pilnvarnieks kādam lēmumam nepiekrita, viņš šo jautājumu nodeva attiecīgā pārvaldības orgāna pārlemšanai. Ja valde otrreiz palika pie sava agrākā lēmuma vai pieņēma citu lēmumu, kuram ministrijas pilnvarnieks nepiekrita, vai arī ja ministrijas pilnvarnieka noteiktajā laikā jautājumu neizlēma, tad jautājumu izšķīra un “izveda dzīvē” ministrijas pilnvarnieks. 

Tāpat sabiedrisko lietu ministrs varēja: atcelt nelikumīgus vai statūtiem pretējus sapulces lēmumus un uzdot attiecīgam pārvaldības orgānam sasaukt jaunu sapulci un uzņemt dienas kārtībā tos jautājumus, par kuriem pieņemti nelikumīgie vai statūtiem pretējie lēmumi; uzdot novērst pretlikumīgu rīcību vai statūtu pārkāpšanu; slēgt biedrības vai savienības, kuru darbību viņš atzīst par nevēlamu vai kaitīgu valsts vai sabiedriskām interesēm vai kuras nav likvidējušās noteiktā termiņā; uzdot biedrībām vai savienībām noteiktā termiņā izdarīt likvidāciju saskaņā ar statūtiem.[7]

Lai ministrs saprastu, vai biedrība ir vēlama vai ne, biedrību darbība tika pētīta, un tika pieprasītas attiecīgas izziņas. Tā, A. Pumpura biedrības materiālos ir Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamenta Bezpeļņas biedrību nodaļas 1938. gada 22. jūnija vēstule Latvijas Rakstu un mākslas kamerai: “Biedrību nodaļai ienācis lūgums pārreģistrēt Andreja Pumpura biedrību, sakarā ar to nodaļa lūdz jūsu atsauksmi par biedrības pārreģistrēšanas vēlamību [..]”[8].

1939. gadā pārreģistrējas “Maģistra Kazimira Skrindas piemiņas fonda biedrība”, kuras statūtos definētais mērķis bija: “godināt šo mirušo sabiedrisko darbinieku, uzturēt viņa piemiņu, uzceļot tam attiecīgu pieminekli, dibināt viņa vārdā stipendijas”[9]. Biedrība pastāvēja no 1930. gada, un tajā bija 50 pilntiesīgi biedri. Valdes sēdē 1938. gada 5. augustā sapulces priekšsēdētājs bīskaps J. Rancāns, viceministrs J. Čamanis[10], Dr. A. Laurinovičs, B. Grišāns[11] un F. Kozuļ-Kaža[12] ne tikai pilnvaro J. Čamani pasteidzināt brāļu Skrindu pieminekļa plāna apstiprināšanu, bet galvenokārt spriež par statūtu pārreģistrācijas jautājumu. Biedrības lietā kā interesants ilustratīvs fakts kalpo Rēzeknes apriņķa priekšnieka atsauksme par biedrību, kas nepieciešama, lai biedrība vispār saņemtu atļauju pārreģistrēties un netiktu slēgta. 1938. gada 25. oktobrī Sabiedrisko lietu ministrijas Biedrību nodaļā iereģistrēta vēstule: “Iesniedzot rakstu, paziņoju, ka biedrības “Maģistra Kazimira Skrindas piemiņas fonds” mērķis ir uzturēt un godināt mirušā mācītāja Kazimira Skrindas kā atmodas laiku sabiedriska darbinieka piemiņu, rūpējoties par pieminekļa celšanu viņam, izdodot attiecīgu literatūru, nodibinot stipendijas viņa vārdā un pabalstot citus viņa godināšanas pasākumus. Par biedrības priekšnieku sastāv bīskaps Rancāns, dzīv. Rīgā, L. Altonovas ielā 6, un sekretāru mācītājs Boļeslavs Grišans, dzīv. Daugavpils apr. Asūnē. 

Biedrībai nekustams īpašums nepieder. Biedrība darbību turpina. Ir izstrādāts pieminekļa mets, un tas jau apstiprināts no speciālas lietpratēju komisijas. Šim mērķim tiek vākti līdzekļi, un jau savākts ap 12 000 Ls. Piemineklis izmaksāšot ap 25 000 Ls. Biedru skaitu neizdevās noskaidrot. Par biedrības darbību nelabvēlīgu ziņu nav, un pret tās pārreģistrēšanu iebildumu nav [teikuma pēdējā daļa pasvītrota ar sarkanu]. Apriņķa priekšnieks V. Zarāns.”[13]

Interesanta ir arī nākamā vēstule, ko rakstījis Latvijas Rakstu un mākslas kameras pilnvarnieks (ar nesalasāmu parakstu bez atšifrējuma) Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamenta Biedrību nodaļai. “Biedrības “Maģistra Kazimira Skrindas “ Rēzeknē pārreģistrēšanai kamera iebildumus neceļ, ja biedrība papildina statūtus ar pantu par tās padotību Latvijas Rakstu un mākslas kameras kontrolei.”[14]

Dažu biedrību protokoli satur norādes, ka to darbības likvidāciju ir pieprasījusi policija; domājams, tie ir formāli pieprasījumi, kas saturēja iespēju biedrībai pārreģistrēties. Piemēram, bija tikusi prasīta J. Rozentāla un F. Bārdas biedrību pašlikvidācija. Pašlikvidācija tādā izpratnē, ka tām jālikvidējas it kā pēc pašu iniciatīvas, likumā noteiktajā kārtībā. Ja tās būtu atteikušās, tad Sabiedrisko lietu ministrijai, saskaņā ar likumu, bija tiesības biedrību slēgt. Grūti gan saprast, kādi bija kritēriji, lai slēgtu vienu un atļautu darboties citai biedrībai. Arī J. Rozentāla un F. Bārdas biedrības galu galā saņēma atļauju turpināt savu darbību.

Pēc 1938. gada likuma pieņemšanas par biedrības valdes un revīzijas komisijas sastāvu bija jāziņo politpārvaldei, minot personas vārdu, uzvārdu, biedrības valdē ieņemamo amatu, dzimšanas gadu un vietu, dzīvesvietu. Šāds saraksts A. Pumpura biedrības lietā iesniegts Politiskai pārvaldei 1939. gada 14. jūnijā[15], bet pirms tam, 28. martā[16], – Rīgas prefektūrai (kurai tāds saraksts tika iesniegts arī 1930. gada 7. oktobrī[17], saskaņā ar veco likumu). 

Jāatzīmē, ka šis likums vispār bija ļoti aktīvs un īsā laikā piedzīvoja vairākkārtīgus labojumus, kas, manuprāt, liecina vien par to, cik biedrību dzīve bija aktīva un cik biedrības ieņēma redzamu vietu sabiedrības dzīvē, un cik lielā mērā tās bija atkarīgas un saaugušas ar notikumiem valstī.

To biedrību statūtos, kuras bija izvēlējušās pārreģistrēties, parādījās gandrīz identiski punkti attiecībā uz biedrības slēgšanu un likvidācijas kārtību. Jaunā likuma galvenais mērķis kopumā bija nevis ierobežot biedrību darbību (kaut arī praksē daudzas tika ierobežotas), bet stingrāk kontrolēt un uzraudzīt biedrības, veicināt to apvienošanos un nošķirt tās biedrības, kuru darbība tomēr bija “saimnieciska”, no tām, kam bija izteikts bezpeļņas vai sabiedrībai noderīgs raksturs. Tādēļ valsts varas mehānisms paredzēja sev šādas tiesības, tāpat arī tiesību slēgt biedrības vai pieprasīt to pašlikvidēšanos. Pēc jaunā likuma pieņemšanas būtiski palielinājās biedrības pastāvēšanai nepieciešamo biedru skaits (līdz 20 personām), un tā nepietiekamība bija pietiekams iemesls slēgt biedrību. Tā, pirms reģistrācijas A. Pumpura biedrības statūtos bija vairāki paragrāfi (36.–39.), kuros tika atrunāti biedrības slēgšanas priekšnoteikumi un apstākļi – biedrību likvidē pilna sapulce ar četru piektdaļu biedru balsu vairākumu, paziņojot lēmumu apgabaltiesai un publicējot “Valdības Vēstnesī”. Biedrības likvidācijai pilna sapulce izvēlē īpašu likvidācijas komisiju, sastāvošu no pieciem locekļiem. Likvidācijas komisija ziņo par savu darbību pilnai sapulcei, kura komisijas darbību apstiprina un lemj par pārpalikušiem kapitāliem un īpašumiem. Par likvidācijas nobeigšanu komisija paziņo apgabaltiesai, izsludināšanai “Valdības Vēstnesī”, nododot apgabaltiesai biedrības kases grāmatu un zīmogu.[18]

Pēc pārreģistrācijas statūtu 34. paragrāfs izskatās šādi: “Biedrības likvidācijas kārtība. Biedrību jālikvidē: 1) uz Sabiedrisko lietu ministra lēmuma pamata un, ja biedrības biedru skaits ir mazāks par 20, 2) uz pilnas sapulces lēmuma pamata ar 4/5 biedru balsu vairākumu, aizklāti balsojot. Likvidācijas darbus pilna sapulce var uzdot biedrības valdei vai arī ievēlēt likvidācijas komisiju, mazākais no 3 locekļiem. Likvidācijas komisija realizē biedrības mantu, ievāc nesamaksātās prasības, apmierina biedrības kreditorus un rīkojas pilnas sapulces lēmumu robežās. Par likvidācijas uzsākšanu 7 dienu laikā jāziņo Sabiedrisko lietu ministrijai un jāizsludina “Valdības Vēstnesī”. Tāpat jāizsludina “Valdības Vēstnesī” par likvidācijas nobeigšanu un jāziņo Sabiedrisko lietu ministrijai. Pēdējai jānodod biedrības kases grāmata un zīmogs, un lūgums dzēst biedrību no reģistra.”[19]

Šodien, pamatojoties tikai uz Latvijas Valsts vēstures arhīva 3724. fonda lietām, ir ļoti grūti restaurēt kārtību, kādā noritējusi biedrību likvidācija padomju okupācijas pirmajā gadā. 1940. gada 4. septembrī tika pieņemts A. Kirhenšteina un P. Blaua parakstīts “Dekrēts par pārgrozījumiem likumā par bezpeļņas biedrībām un to savienībām”. Likumā minētie vārdi “sabiedrisko lietu ministrs” tika atvietoti ar vārdiem “iekšlietu tautas komisārs”, bet “Sabiedrisko lietu ministrija” – ar vārdiem “Iekšlietu tautas komisariāts”.[20]

1940. gada 8. oktobrī Latvijas PSR valdības vadītājs V. Lācis parakstīja lēmumu bijušo lekšlietu ministrijas Bezpeļņas biedrību nodaļu[21] pārveidot par Biedrību likvidācijas komiteju pie LPSR Tautas Komisāru Padomes.[22]

Z. A. Meierovica biedrības lietā atrodamas norādes, ka tā slēgta, pamatojoties uz to pašu K. Ulmaņa laikā izdoto “Likumu par bezpeļņas biedrībām un to savienībām”. “3522. lēmums. 1940. gada 30. novembrī saskaņā ar Likumu par bezpeļņas biedrībām un to savienībām (Lik. kr. 1938. g. 49.) slēdzu “Kulturālās tuvināšanās biedrību ar Soc. Padom. Republiku savienību tautām”, “Latvijas baltkrievu biedrību”, biedrību “Z. A. Meierovica piemiņas fonds”, “Alfreda Andersona fonda biedrību” un biedrību “Franča Trasuna piemiņas fonds” un ieceļu par to likvidatoriem Voldemāru Ruņģi un Leontīnu Punku. Likvidatoru mājoklis Rīgā, Pulkv. Brieža ielā 6–8. Biedrība jālikvidē 2 mēnešu laikā pēc šī lēmuma izsludināšanas A. P. P. Ziņotājā. Tautas Komisāru Padomes pr-ja v. R. Neilands. Biedrību likvidācijas komitejas priekšsēdētājs M. Paupers.”[23] Interesanti, ka vēstule arī rakstīta uz Sabiedrisko lietu ministrijas veidlapas.

Līdzīgs lēmums Nr. 3525 atrodams J. Rozentāla fonda arhīva lietā: “1940. gada 30. novembrī saskaņā ar Likumu par bezpeļņas biedrībām un to savienībām (Lik. kr. 1938. g. 49.) slēdzu Rīgas Latviešu izglītības biedrību, biedrību “A. Dauges piemiņas fonds” un biedrību “Jaņa Rozentāla piemiņas fonds” un ieceļu tai par likvidatoriem Augustu Karlivanu un Jevgēņiju Guitānu. Likvidatoru mājoklis Rīgā, Matīsa ielā 13–50. Biedrība jālikvidē 2 mēnešu laikā pēc šī lēmuma izsludināšanas A. P. P. Ziņotājā. Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieks E. Lanskojs. M. Paupers – Biedrību likvidācijas komitejas priekšsēdētājs.”[24] Arī šī lēmuma veidlapa tikusi iespiesta vēl K. Ulmaņa varas laikā, par ko liecina veidlapā iespiestie un šeit nosvītrotie vārdi “Sabiedrisko lietu ministrs A. Bērziņš” un “izsludināšanas “Valdības Vēstnesī””. Šādu lēmumu ir ļoti daudz. 

Iemesls, kādēļ biedrību likvidācija noritēja saskaņā ar 1938. gada likumu, kas paredzēja tiesības sabiedrisko lietu ministram pieprasīt biedrību likvidāciju, pirmkārt, bija padomju okupācijas varas vēlme radīt ilūziju par padomju varu kā leģitīmu varas turpināšanas veidu. Otrkārt, biedrībām bija finansiālas saistības – debitori un kreditori –, ar kuriem norēķinoties, padomju okupācijas vara ar aktu pārņēma visus atlikušos biedrību aktīvus – naudas līdzekļus, inventāru, īpašumu un beigās, protams, arī biedrību arhīvus. 

Akts: “1940. gada 12. decembrī b-bas “Z. A. Meierovica piemiņas fonds” likvidatori Leontīne Punka un Voldemārs Ruņģis ieradās pie biedrības sekretāra biedra V. Pakalnieša Rīgā, Tērbatas ielā 28, dz. 1, kur pārņem biedrības grāmatas un dokumentus:

1. Biedrības Z. A. Meierovica piemiņas fonds čeku grāmatiņas: a) Latvijas Zemnieku bankas čeku grāmata ar neizmantotiem čekiem Nr. 15280–15300; b) Latvijas Kredītbankas čeku grāmata ar neizlietotiem čekiem Nr. 0001776–0001800; c) Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības čeku grāmata ar neizlietotiem čekiem Nr. 247604–247620; d) Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības bankas čeku grāmata ar neizlietotu čeku Nr. 096300; e) Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības savstarpējās kredītbiedrības čeku grāmata ar neizlietotiem čekiem Nr. 7439–7450; f) Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības čeku grāmatas pasakņi.

2. Tekošo rēķinu aprēķinu grāmatiņas: a) Latvijas Kredītbankas tekošo rēķinu grāmatiņa Nr. 75; b) Latvijas Zemnieku bankas tekošo rēķinu grāmatiņa Nr. 374; c) Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības bankas tekošo rēķinu grāmatiņa Nr. 1602; d) Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības čeku grāmatiņa Nr. 505; e) Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības savstarpējās kredītbiedrības tekošo rēķinu grāmatiņa Nr. 250; f) Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības savstarpējās kredītbiedrības tekošo rēķinu grāmatiņa Nr. 250 – 1927. g.

3. Protokolu grāmata – 1 gab.

4. Kases grāmata – 1 gab. [..]

Augšminētās mantas un dokumentus nodeva slēgtās b-bas “Z. A. Meierovica piemiņas fonds” sekretāra biedrs V. Pakalnietis. Pieņēma L. Punka un V. Ruņgis.”[25]

Pēc likvidatoru darbības izbeigšanas un dokumentu apkopošanas un nodošanas sekoja pavēles, kas tika publicētas “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājā” (bijušajā “Valdības Vēstnesī”), un arhīvu nodošana Valsts arhīvam. Šo procesu apraksta kāds dokuments A. Pumpura biedrības lietā: “Visiem biedrību likvidatoriem. Uzdodu visām bezpeļņas biedrību likvidācijas komisijām un biedrību likvidatoriem biedrību likvidāciju nobeigt vēlākais līdz š. g. 10. februārim un likvidācijas materiālus nosūtīt Biedrību likvidācijas komitejas (Rīgā, Sverdlova ielā 4–1) rīcībā līdz š. g. 15. februārim. Bij. biedrību darbības arķīvus nosūtīt Valsts arķīvam. Biedrību arķīvi Valsts arķīvam nododami sakārtoti: lapas jāsakārto aktīs un mapēs tā, lai nekristu ārā; katrai mapei un aktam jāpieliek tur atrodošos dokumentu vispārējs nosaukums un uz kādu laiku dokumenti attiecas; jāsastāda saraksts 2 eksemplāros par arķīvam nododamo, uzskaitot aktu un mapu nosaukumus un katras dokumentu mapes un akta laiku, uz kādu tas attiecas.

Biedrību atlikušās naudas summas iemaksāt Valsts bankas Rīgas kantorī Biedrību likvidācijas komitejas pie TKP depozīta rēķinā 215062.

Prasību pieteikšanas termiņš ar Tautas Komisāru Padomes lēmumu noteikts uz 2 nedēļām. Rīgā, 1941. gada 14. janvārī. M. Paupers, Biedrību likvidācijas komitejas pie TKP priekšsēdētājs.”[26]

Un faktiski tas arī notiek. Biedrības likvidējas līdz vācu okupācijai, par ko liecina Vēstures arhīva 3724. fonda materiāli. Piemiņas biedrību laiks Latvijas vēsturē, kāds tas bija pirmskara Latvijā, ir beidzies. 

Grafiskais dizains: Edvards Percevs