Agnese Neija. Personību piemiņas biedrības Latvijā 1920–1940. Konteksts

Savas tradicionālās pēcgaršas vietā šoreiz vēlos piedāvāt zināmu kontekstu, kādā uzlūkot šo rakstu sēriju. Pirms uzsāku pētīt pirmskara laikā pastāvējušās personību piemiņas biedrības, es par tām domāju tikpat maz kā par visām pārējām kultūras biedrībām norādītajā laika periodā un nepavisam nedomāju par visām citām iespējamajām. Kopējā kultūras dzīves ainā es tās neredzēju. Taču gan skaitliskā, gan saturiskā ziņā samērā iespaidīgie biedrību arhīvu materiāli, no vienas puses, man lika pievērst uzmanību šo biedrību nozīmei kopīgajā pirmskara kultūras ainavā, un, paraugoties šādi, viss izskatījās stipri citādāk. Šis kļuva par vienu no tādiem materiāliem, kas zināmā mērā izmainīja manu priekšstatu par pirmskara laika sabiedrisko un kultūras dzīvi. No otras puses, šeit nebija nekā tāda, ko nezinātu ikviens vēsturi un kultūru studējošais. Biedrību nozīme latviešu nācijas veidošanā ir milzīga, izšķiroša. Tā ir viena no pirmajām demokrātiskajām brīvībām, kuru mēs pieredzējām 19. gadsimta beigās. Tā ir mūsu sabiedrības sociālā, kultūras, ekonomiskā un visāda citāda potenciāla realizācija, kas manifestējās neskaitāmu lauku un pilsētu biedrību darbībā, kuras aptvēra vai visas dzīves jomas. Biedrību vēsture Latvijā ir ideju vēsture. 

Es varētu pierakstīt vairākas rindkopas par to, kas latviešiem un Latvijas sabiedrībai ir bijušas biedrības, taču brīdī, kad sapratu, cik tomēr milzīgs bijis biedrību potenciāls visdažādākajos sociālās dzīves aspektos, es ļoti vēlējos atrast kādu autentisku materiālu, kurā kāds no laikabiedriem būtu raksturojis biedrību nozīmi, un, protams, tādu arī atradu. Viens no pirmajiem tekstiem, kas pieteicās vietnē Periodika.lv, bija Franča Trasuna 1908. gadā rakstītais. Tas ir zīmīgs, pirmkārt, ar savu tapšanas laiku. Rīgas Latviešu biedrība ir dibināta 1868. gadā, Krišjāņa Valdemāra Jūras izsmelšanas biedrība – vēl 20 gadus agrāk. Trasuns ir dzimis 1864. gadā, viņš būtībā ir piedzimis līdz ar biedrību kustību, redzējis to attīstību un iespaidu. Viņa rakstītajā es cenšos saskatīt sajūtas un pārliecību. Viņš raksta par Latgali, protams, par to, cik noderīgas izrādījušās biedrības Kurzemei un Vidzemei, cik to jau ir daudz un ka Latgalei vēl šis darbs un biedrošanās tikai priekšā. Trasuna teiktajā es saskatu biedrību milzīgā potenciāla novērtējumu; tās var darboties visās dzīves jomās – no krājaizdevu biedrībām līdz bibliotēkām – un nodrošināt tautas un reģiona attīstību. 

Trasuns raksta: “Biedrības mums ne mazāk vajadzīgas, kā pat skolas. Skolas dod apgaismošanu mūsu bērniem, bet mums vajag celt visu tautas daļu. [..] Man liekas, es nemaz nemaldīšos, ja sacīšu, ka mūsu tautas kultūru vispārīgi nav tik cēlusi skola, kā biedrības un biedrību dvēsele – tautskolu skolotāji. 

Līdz ar skolām – vajag dibināt biedrības arī pie latgaliešiem. Skolās mācīsies mūsu bērni, un biedrībās lai mācās mūsu tēvi, kā pašiem rūpēties par sevi, kā sevi un savas vajadzības vislabāk aizstāvēt. Biedrība latgaliešus visdrīzāk pacels, vienos, viņiem parādīs jaunus ceļus dzīvē, apgaismos, kad sapulcējušies cits citam izsacīs savas domas, izklausīs paskaidrojumus dzīves jautājumos. Biedrība latgaliešiem dos iespēju brīvi sapulcēties un izrunāties. 

Dēļ manis nav nekāds noslēpums, kādas grūtības sagaida biedrību dibināšanu Latgalē. Lai biedrības dibinātu un tās vadītu, ir vajadzīgi samērīgi inteliģenti spēki. Bet tādu Latgalē vai nu trūkst, vai ir ļoti maz. Mums nav tautskolotāju latviešu, šo biedrības dvēseļu Kurzemē un Vidzemē. Bet mums ir daži pagastu rakstveži latvieši. Tad mums ir baznīckungi – gan latvieši, gan leiši, bet visi vienādi latviešu tautas brāļi un draugi. Viņi lai stājas pie šī tautiskā darba, viņi lai dibina un vada biedrības. [..] 

Kā Kurzemē un Vidzemē, tā arī pie mums Latgalē vispirmāk un visbiežāk būtu dibināmas lauksaimnieku un savstarpējas palīdzības biedrības ar krāj- un aizdevu kasēm. Tikai viena vajag sargāties, ka šis biedrības nedibinām pie pagasta valdēm kā pagasta biedrības [..]. Mūsu administrācijas gars mums ir labi zināms. Tad ļoti viegli varētu gadīties, ka kāds zemnieku priekšnieks (zemskais načaļņiks) uzliek biedrībai savu roku, uzspiež krievu valodu, un tad biedrība ir tikpat ka mirusi.”[1]

Otrkārt, es šo materiālu centos uzlūkot to notikumu kontekstā, kas notika Latvijā pēc 1934. gada K. Ulmaņa apvērsuma, kad, iespējams, pirmo reizi biedrību darbība tika plašāk izvērtēta. 1937. gadā klajā nāk “Rokas grāmata biedrību darbiniekiem”, paju sabiedrības “Zemnieka domas” izdevumā[2], kur mēs redzam apkopotas galvenās atziņas, kas radušās pēc šī vienlaikus politiskā un saimnieciskā izvērtējuma. Protams, K. Ulmanis vērsās pret to, ka biedrību darbs tiek izmantots politisku ideju paušanai, un tādi precedenti noteikti bija – kaut vai atcerēsimies Raiņa piemiņas fonda darbību, nemaz nerunājot par politisko partiju inspirētām dažādām jaunatnes organizācijām. Tāpat notika mēģinājumi saliedēt to biedrību darbību, kuru pārstāvētās idejas bija līdzīgas. Šādā nolūkā visas biedrības tika pakļautas piecām jaundibinātām kamerām, kuru mērķis bija vadīt sev pakļauto biedrību darbību, mēģinot šo darbu padarīt mērķtiecīgāku un vienotāku. 1938. gadā tiek nodibināta Latvijas Rakstu un mākslas kamera, kurai tika pakļauts vairākums no manis aplūkotajām personību piemiņas biedrībām. Taču, kā attīstītos biedrību darbība kameru virsvadībā, mums vairs nav iespēju vērot. 

Treškārt, konteksts, kurā es aicinu uzlūkot personību piemiņas biedrības, ir – kas ar to pārstāvētajām idejām noticis mūsdienās. Es neizteiktu apgalvojumu attiecībā uz to, vai ir mainījusies sabiedrība, taču visa sociālo ideju pasaule ir kļuvusi daudz sīkāka, varbūt detalizētāka. Ulmaņlaika likuma noteiktais minimālais 20 cilvēku skaits daudzām kultūras biedrībām šodien ir nesasniedzams skaitlis. Katrs cīnās par savu muižu vai krogu vienatnē. Apvienošanās ir neiespējama, jo konkurencē par finanšu piesaisti panākumus drīzāk spēj nodrošināt daudzas juridiskās personas. Ziedojumu piesaiste ir gandrīz neiespējama ne jau ziedojumu kultūras neesamības dēļ (to, ka tas tā nav, pierāda lielo fondu panākumi), bet tieši ideju sadrumstalotības dēļ. Ja pirmskara personību piemiņas biedrības apvienoja pat vairākus simtus biedru, šodien daža laba no tām ir ģimenes izveidota biedrība kādas tuvas personības piemiņas – savu dzimtas māju u. tml. – uzturēšanai. Skaitliski lielas kopienas, kas kādreiz uzturēja personību piemiņu, ir reducējušās līdz ģimenēm vai dažiem entuziastiem. 

Meklējot kādu mūsdienu personības piemiņas fondu un vēloties konstatēt pārmaiņas, ielūkojos tīmeklī. Nācās secināt, ka par šodienu nezinu laikam pilnīgi neko. Izrādās, personību piemiņas biedrības pastāv arī šodien – hokejista Kārļa Skrastiņa (1974–2011) fonds tieši šobrīd ir izsludinājis starptautisku tēlniecības konkursu, kurš noslēgsies 2023. gada 3. novembrī.[3] Cerams, ka dūšīgi rakstīs protokolus. 

Atradu arī Edgara Ernestsona fondu[4], atradu informāciju par Alfrēda Kraukļa piemiņas fondu[5], Elīzas Purmales piemiņas fondu[6], skolotājas Lilitas Atares piemiņas fondu, un noteikti ir vēl daudzi citi. Es lielākoties nezinu, kas ir šie cilvēki, bet visinteresantākais šeit ir jautājums, ko biedrību dzīve spēj pastāstīt par to, kas notiek ar mums pašiem – sabiedrību, kopienu, Latviju –, un uz to ir ļoti grūti atbildēt. Iespējams, ka tas pat nozīmētu notvert vēsturi, pirms tā vēl uzrakstījusies.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs