Agnese Neija. Muzeju kritika Latvijā 1990–2019

Ievadam

Ieskatu šajā tēmā es vēlos sākt ar kādu Inetas Zelčas Sīmansones šobrīd nedatējamas un vairs neatrodamas intervijas ar toreizējo Rakstniecības un mūzikas muzeja direktori Ilzi Knoku vietnē muzeji.lv pieminējumu, kur Ilze uz jautājumu par to, kādēļ Latvijā neredz veidojamies muzeju kritiku, atbildēja apmēram tā, ka neviens nav pašnāvnieks, tādēļ arī kritikas nav un nevar šeit būt. Domāju, ka intervija varētu būt notikusi ap 2010. gadu. Ar kaut ko tā palikusi man atmiņā. Varbūt tādēļ, ka jautājumu, kāpēc muzeju kritikas potenciāls pie mums tā īsti neattīstās, periodiski uzdodu arī pati sev. Virsrakstā pieteiktais laika periods, protams, izvēlēts nosacīti. Vienkārši vēlos zināt, kāpēc laika posmā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad teorētiski varam paust viedokli par jebko, mūsu kā sabiedrības motivācija viedokļa paušanai ir visai maza, un vai tas nelielā apjoma materiāls, kurš šajā laikā ir parādījies, mums piedāvā iespējas vispārinājuma veidošanai?

Atbildes radīšanai izmantoju, protams, kādreiz iznākušo laikrakstu “Muzeju Vēstnesis” (1992–2012), tāpat arī caurskatīju vismaz daļu no “lielās” preses; nedaudz pameklēju arī padomju perioda izstāžu un ekspozīciju recenzijas. Laika posmā, kamēr pastāvēja tā sauktā muzeoloģijas maģistrantūra, izrādījās tapuši daži maģistra darbi, kas pievērsās muzeju kritikai un muzeju vērtēšanai: Ineta Zelča “Muzeja kritika: vēsture un tendences” (2006), Jana Šakare “Muzeja kritika – noteiksmes, tradīcijas, attīstība” (2012), Una Sedleniece “Muzeju analīze – efektīvas muzeju pārvaldības instruments” (2010), kurus apzinīgi izlasīju Latvijas Kultūras akadēmijas bibliotēkā.

Palasīju arī interneta lapas muzeologija.lv un muzeji.lv un, protams, savu kolēģu rakstus domnīcas vietnē www.creativemuseum.lv, ko nevaru neuzskatīt par spēcīgāko un plašāko profesionālas muzeju kritikas avotu Latvijā pēdējos gados.

Daudzus rakstus, gadījumus un cilvēkus, ko būtu varējusi šeit analizēt, neesmu minējusi ieraksta ierobežotā apjoma dēļ.

Periodizācija

Sākot risināt vispirms jau tikai manis pašas iekšējo monologu par pieteikto tēmu, nācās secināt, ka šeit nepieciešama kaut vai nosacīta periodizācija, kas palīdzētu strukturēt informācijas apjomu. Tāpēc par muzeju kritikas pirmo posmu Latvijā nosacīti pieņēmu 1990.–2012. gadu. Par tā sākumu liku neatkarības atgūšanas laiku, kaut arī tā sauktā “muzeju zinātne” pastāvēja jau padomju periodā un muzeju un to dažādo darba aspektu vērtēšana bija daļa no šīs “zinātnes”, kaut arī, protams, formas un, vēl jo vairāk, redzējums bija atšķirīgs no mūsdienām. Perioda beigas manā skatījumā iezīmēja posms starp Muzeju valsts pārvaldes (1998–2009) un laikraksta “Muzeju Vēstnesis” likvidēšanu (2012) un domnīcas Creative Museum dibināšanu 2012. gadā. Taču nekādā ziņā šī posma robežu pamatā nelieku izmaiņas vai vēroto pašā kritikas laukā.

2012. gadā domubiedru kopa nodibināja domnīcu Creative Museum, kas pretendēja aptvert visu muzeju kritikas lauku, sākot ar menedžmentu, muzeja lomu sabiedrībā, vēlāk pievēršoties arī ekspozīciju un izstāžu kritikām u.c., sākot no ļoti šauri profesionāliem jautājumiem līdz tādiem, kas spējuši iekustināt arī plašāku sabiedrību. Pašā nozarē šajā laikā valda klusums, presē – atsevišķi uzplaiksnījumi. Šim posmam drīz jau tuvojas desmitgade. Interesanti, ka Creative Museum idejas un aktivitāte ietekmēja arī citus medijus. Pēc rakstu sērijas par bērniem muzejos, līdzīgi parādījās arī vietnēs mammamuntetiem.lv, satori.lv, muzeji.lv. Pārvaldes kritiku pārņem laikraksti un TV raidījumi, piemēram, “Latvijas Avīze” (08.05.2018. Linda Kusiņa Šulce “Skaļie skandāli klusajos muzejos”) un “Kultūršoks” (radījumi 16.02.2018., 18.05.2018., 28.09.2018., 15.12.2018.). Kā atbilde uz creativemuseum.lv kritiku medijos nereti parādās vienvirziena pozitīvi teksti, ka muzejos apmeklētības rādītāji tikai aug un vispār viss ir kārtībā, un tas tiek kultivēts vēl šobrīd.

Nosacīti varam iezīmēt arī nākamo periodu, kas būtībā ir jau sācies, bet kura uzplaukumam vajadzēs vēl vairākus gadus un kura rašanos es saistu ar muzeju pārvaldes reformu un tai, cerams, sekojošu, nozares demokratizāciju. Muzeju tirgus aktualizēšanās, padomju izveidošanās tiem muzejiem, kas būs pārgājuši uz kapitālsabiedrības vai fonda statusu, muzeju vadītāju terminētie darba līgumi un tiem likumsakarīgi sekojošā konkurence, cerams, radīs pieaugošu kritikas un demokrātijas vilni, kas realizēsies, pat ja netiks pozitīvi atrisināts jautājums par kvalitatīvu tālākizglītību nozarē.

Pieprasījums

Raksturīga pirmā apmēram 20 gadus ilgā posma iezīme ir tā, ka vērojams noturīgs pieprasījums pēc kritikas vai vismaz analītiskas muzeju ekspozīciju, izstāžu vai muzejos notiekošo procesu uzlūkošanas. Taču šīs gaidas, protams, nekad nav tikušas apmierinātas, un šādu analītisku un vienlaikus kritisku rakstu un interviju trūkums, iespējams, arī bija cēlonis tam, ka “Muzeju Vēstnesis”, kas nekad nebija spējis kļūt populārs, nosacīti tāds ir kļuvis tikai pēc tā pastāvēšanas beigām (līdzīgi lieliem māksliniekiem), kad kalpo mums vēstures avota statusā.

Tā “Muzeju Vēstneša” 1993. gada marta numurā rubrikā “LMA valde informē” norādīts, ka M. Miglānes recenzijai “Te dzīvoja dzejnieks” par Ojāra Vācieša muzeju, kas publicēta laikraksta janvāra numurā un kurā izteikta cerība, ka “šis raksts būs rosinošs sākums regulārai muzeju, izstāžu, pasākumu analīzei”, diemžēl nav sekojuši turpinājumi, tāpēc seko uzmundrinājums: “Rakstiet, Muzeju Vēstnesis gaida.”

1998. gada decembra numurā rubrikā “Muzejnieki vērtē Muzeju Vēstnesi” norādīts, ka saskaņā ar Latvijas Muzeju asociācijas (LMA; kopš 2007. gada – Latvijas Muzeju biedrība) pilnsapulcē izplatītās aptaujas anketas datiem, muzejnieki visvairāk vēlētos lasīt “analītiskus, profesionālus rakstus par ekspozīcijām un izstādēm [..]”. Interesanti, ka šeit arī raksta autors jautā, ““kas tos rakstīs?”, lai neriskētu iemantot analizējamā muzeja darbinieku neapmierinātību?””. Un nobeidz ar cerību: “Tomēr nešaubos, ka ar laiku atrisināsim arī šīs problēmas.”

Viena no pastāvīgākajām analītisko rakstu autorēm ir toreizējā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (tagad – Rakstniecības un mūzikas muzejs) speciāliste Ilze Knoka. Kaut arī ir jūtams, ka viņu vairāk interesē dažādi muzeoloģiski izaicinājumi un kritiku viņa patur pie sevis, tomēr šī kritika ir izsecināma, piemēram, 1999. gada jūnija numura rakstā “Vai vērts literatūras muzejos mākslu meklēt?” Arī Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Zinātniski izglītojošās nodaļas vadītāja Jura Alkšņa rakstos ir analītisks skatījums uz savu darbu, piemēram, tajā pašā numurā lasāms raksts “Hadsona kungs, atbrauciet uz Latviju!”

2000. gados savu darbību sāka Latvijas Kultūras akadēmijas muzeoloģijas maģistrantūra. Tās absolventu izstrādāto diplomdarbu tēmas apliecina interesi par dažādiem muzeju darba aspektiem, starp kuriem ir arī maģistra darbi, kas veltīti tieši muzeju kritikai. Pirmais ir Inetas Zelčas diplomdarbs “Muzeju kritika: vēsture un tendences” (2006). Autores uzmanības fokusā galvenokārt ir muzeju kritikas trūkums Latvijā, kas, viņasprāt, liecina par to, ka “muzeju vide joprojām nav nobriedusi atklātai sava darba izvērtēšanai, profesionāla viedokļa uzklausīšanai”. Rakstītais zīmīgs ar to, ka fokusē uzmanību uz aktuālo situāciju Latvijā. Arī Janas Šakares darba “Muzeja kritika – noteiksmes, tradīcijas, attīstība” (2012) interesantākā daļa, manuprāt, ir tieši Latvijas aktuālās kritikas situācijas analīze. Šķiet, ka autori interesē viss kritikas fenomens savā sarežģītajā mijiedarbībā ar muzejiem, sabiedrību, medijiem un muzeju teoriju. Savukārt Unas Sedlenieces darbs “Muzeju analīze – efektīvas muzeju pārvaldības instruments” (2010) veltīts galvenokārt formālai muzeju vērtēšanai/kritikai, kas iekļauta muzeju akreditācijas procesā un pie kā sīkāk šeit nekavēšos.

Pāradresācija

Divtūkstošo gadu raksturīga iezīme, kāda varbūt novērojama tikai Latvijā, ir tas, ka par muzeju kritikas adresātu kļūst ārzemju muzeji un izstādes, ar to cenšoties it kā netieši norādīt savējiem uz izplatītākajām kļūdām, vai arī par kritikas autoriem tiek izvēlētas ar muzejiem nesaistītas personas (skolotāji, bērni, bijušie darbinieki, radniecīgu profesiju pārstāvji), tādējādi cenšoties izvairīties no tās nepatīkamās konfrontācijas, kas skar kritiku autorus. Tā 1998. gada “Muzeju Vēstneša” decembra numurā ir pat ļoti kritisks Intas Baumanes raksts “Vai vērts braukt mācīties uz Brno?”, kurā izteikts negatīvs vērtējums Muzeoloģijas vasaras skolas organizatoriskajiem un saturiskajiem aspektiem. 1998. gada decembra numurā rakstā “Vairāk krāsu, prieka, dinamikas!”’ publicēts Nīderlandes vēstnieka Lodeveika van Uldena novēlējums Latvijas muzejiem. Autors apzinās mūsu muzeju nabadzību, taču arī norāda, ka jāmaina pati domāšana – “pieeja muzeja funkcijai un mērķim”.

Īpaši interesants ir 1999. gada janvāra numurā publicētais Aijas Fleijas raksts “Muzejnieks Romā”. Tas apliecina kritiskās domāšanas pastāvēšanu periodā, kad attiecībā uz Latvijas muzejiem vai ekspozīcijām nav atrodama praktiski neviena publicēta kritika. Kuriozi, ka rakstā par Itālijas muzejiem kā trūkumi atzīmēti tieši tie, kādus esam atraduši arī Latvijas Kara muzejā, piemēram: “Muzejos, kur interesentu nav daudz, vienīgais sargs visu laiku seko apmeklētājam pa pēdām, un tas nav sevišķi patīkami”. Vai vēl pārliecinošāk: “Ja muzeju kolekcijas ir patiesi vērtīgas un nozīmīgas tautas vēsturei un kultūrai, nav vajadzība zem muzeja nosaukuma veidot izklaidējošas ekspozīcijas, kurās muzeja priekšmetam ierādīta tikai rekvizīta loma” – pārmetums, kas pilnā mērā adresējams Kara muzeja pēdējai ekspozīcijai “Latvijas valsts izveidošana un Neatkarības karš. 1918–1920”.

2007. gada janvāra numurā rakstā “Muzejs nav tikai naftalīns” par Latvijas muzejiem uzaicināta izteikties Mažu ģimene. 2007. gada marta numurā ir raksts “Vācijas dārgumus caurskatot”, kur rodams toreizējā Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja darbinieku kritisks redzējums uz Vācijas muzejiem. 2007. gada apvienotajā augusta/septembra numura sestajā lappusē Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja speciālistu Māras Balodes, Māras Eņģeles un Edgara Mucenieka pārdomas un kritika par Beļģijas un Holandes muzejiem. 2007. gadā ar turpinājumiem (sākums aprīļa numurā) Lauras Šenrokas analītiskas un kritiskas piezīmes par Berlīnes muzejos redzēto; raksts zīmīgs gan šoreiz ar to, ka uz Berlīnes fona vairāk tiek kritizēti muzeji Latvijā, gan nevis kāds atsevišķi, bet kopējais līmenis, taču tiek saskatīti trūkumi arī Berlīnes muzejos. 2007. gada novembra numurā publicēta intervija ar Knutu Skujenieku – raksts “Katram muzejam vajadzīga sava leģenda”, kurā dzejnieks/rakstnieks pauž kritisku viedokli par to, kā būtu jāstrādā memoriālajiem muzejiem, atzīmē tos, kuriem tas izdevies, un min arī tādus, kuros saskata neatbilstību starp memoriālo muzeju misiju un vēstījumu. 2008. gada janvāra numurā Danutes Dūras raksts “Starp skolu un muzeju”, kur autore apkopojusi vēstures skolotāju kritisku skatījumu uz Latvijas muzejiem.

Jāsecina, ka, izskatot “Muzeju Vēstnešus” līdz pat 2008. gadam, varam konstatēt, ka muzeju kritika faktiski pastāv, to autoriem ir savs pamatots redzējums, kas apliecina, ka tiem pilnībā piemīt zināšanas laukā, profesionalitāte un pastāv gaidas, ka atbilstoši kritikai veidosies sapratne par aktuāli notiekošo nozares šodienu. Kritikas pastāvēšana ir cieši saistīta ar kvalitātes prasībām, profesionāļi vēlas konstatēt, vai pašu redzējums varētu iegūt profesionālu vispārinājumu. Tomēr, tā kā “Muzeju Vēstnesi” nelasīja pat visi muzeju nozarē strādājošie, kur nu vēl plašāka sabiedrība, šie kritikas iedīgļi jāuzskata vien par indikāciju tam, kas notiek šajā laikā, un jebkādas nopietnākas kritikas pastāvēšana, protams, jānoliedz tādēļ, ka neviens muzeju profesionālis joprojām nav gatavs publiskai viedokļa paušanai.

Minētajā kontekstā savdabīgs flirts ar un par muzeju kritiku sanācis Unai Sedleniecei rakstā “Kritiskais apmeklētājs Pārdaugavas muzejos” (“Kultūras Forums”, 04.12.2008.). Autore piesaka muzeju kritikas nepieciešamību, kurai, atsaucoties uz ASV Virdžīnijas Universitātes profesores Margarētes Lindaueres tēzi, “nemaz nav jābūt kritiskai”. Un tādu šajā rakstā arī neatradīsiet, drīzāk sanācis tāds reklāmraksts – ikviens ir spējīgs ieguldīt muzeju nozares attīstībā, vienkārši apmeklējot tos un kritiski analizējot, bet arī šai kritikai nav jābūt “kritizējošai”.

Ir neiespējami atbildēt uz jautājumu, vai šī kritiskā viļņošanās, kas visvairāk pamanāma tieši divtūkstošo gadu pirmās desmitgades beigās, būtu attīstījusies par muzeju kritiku pilnvērtīgā šī jēdziena nozīmē. Visādā ziņā tagad ir 2019. gads, un joprojām vērojami nikni nozares mēģinājumi apkarot katru publiski izteiktu kritisku domu līdzīgi, kā to manifestēja Ilzes Ščegoļihinas un Arta Sveces polemika muzeju kritikas sakarā 2000. gadā (Artis Svece “Lauva un pele”. “Diena”, 01.06.2000.; Ilze Ščegoļihina “Slazdi, kuros peles iekrīt”. “Diena”, 08.06.2000.; Artis Svece “Svētās govis un blusas. Pie kritikas jāpierod”. “Diena”, 28.06.2000.).

Principā, kamēr es neizlasīju visus Arta Sveces rakstus, uztvēru to parādīšanos kā laikraksta “Diena” mārketinga stratēģiju. Un būtībā tikai visu (vai vismaz lielākās daļas) “Dienas” rakstu kopsakars (“Dzīves izjūta no 3. līdz 7. Latvijas padomju mākslinieku kongresam”, 22.06.1999.; “Viņas, kas veido muzeja tēlu”, 04.01.2000.; “Atmiņas par jauno gadsimtu”, 21.02.2000.; “Svētās govis un blusas. Pie kritikas jāpierod”, 28.06.2000.; “Kauja par Rīgu”, 26.08.2002.; “Par vidi šoreiz nerunāsim”, 23.04.2004.; “Robežnieki”, 11.03.2005.; “Nacionāli interesants”, 01.10.2005.; “Itālijas govīm mūžības dvaša”, 15.06.2009.; “Kas tas ir – muzeja saturs?” 05.11.2015.; “Izteikt laikmetu”. “Kultūras diena un izklaide”, 18.01.2018.) man atklāja šo autoru kā varbūt tiešām  pirmo muzeju kritiķi Latvijā, kurš sadarbībā ar laikrakstu “Diena” ir iesācis un vienatnē uzturējis muzeju kritiku daudzu gadu garumā. Zīmīgi, ka autors nestrādā muzejā un viņa izglītība nav saistīta ar šo jomu.

Vēstītājs

Dažādu kritikas vēstītāju pastāvēšana sabiedrībā ir vitāli svarīga un nozīmīga, jo tā ir indikators tam, ka sabiedrība ir akceptējusi faktu par muzeju kā iekļaujošu demokrātisku mediju, kura misijas neatņemama sastāvdaļa ir kalpošana sabiedrībai. Ir skaidrs, ka, ja muzejs ir domāts ikvienam, ikviens drīkst paust par to viedokli, tostarp arī publiski, un pretēji – apstākļos, kad muzeji joprojām savā darbībā orientējas uz šaurām speciālistu aprindām, tiem ir nepieņemama jebkāda kritika un vēstījumu autori nekad neizrādās pietiekami labi (profesionāli, pieredzējuši), lai runātu par muzejiem. Kopš Creative Museum nodibināšanas 2012. gadā domnīca ir mērķtiecīgi centusies iesaistīt savā darbā dažādu veidu kritiķus – muzeologus, nozares pārstāvjus, bērnus, sociologus, publicistus u.c. Taču, ja mēs pievēršam uzmanību tiem sabiedrībā pazīstamajiem citu nozaru kritiķiem, kas jau guvuši atpazīstamību un kuru tiesības izteikt viedokli netiek apšaubītas, jāsecina, ka tie pārsvarā ierindojami pozīcijā: apmeklētājs/baudītājs ar izglītību profilzinātnē vai radniecīgā. Šādā apvienojumā, domājams, vēstītājs spēj vispilnīgāk būt par starpnieku starp mediju un publiku, vienlaikus demonstrējot autoritāti nozares priekšā.

2000. gadu sākumā paralēli uz vietējiem muzejiem attiecināmas kritikas neesamībai parādījās arī šāda – profesionāla lietotāja pozīcijā – balstīta kritika. Kā jau minēju, redzamākie no tiem ir Arta Sveces raksti, kas sastapās ar tikpat lielu nesapratni kā Creative Museum kritika. Arta Sveces un Ilzes Ščegoļihinas polemika laikrakstā “Diena”, laikam, uzskatāmi pauž gan pieprasījuma/piedāvājuma, gan nolieguma savstarpējās attiecības tolaik un ļoti lielā mērā vēl šobrīd. Kritikas pastāvēšana tiek uztverta nevis kā piedāvājuma kvalitātes vērtējums, atgriezeniskā saikne un pieprasījuma veidošanas mehānisms – būtībā jebkuras lietas otra puse, bet gan šeit tiek saskatīta situācija, kas ir pilnīgi nepieņemama profesionālajām aprindām. Patiesībā kritikas neesamība ir sliktākais, kas var būt, jo tas, manuprāt, nozīmē, ka institūcija vispār nekļūst par sabiedrības komunikācijas daļu.

Kritikas uzdevumi - profesionālā kritika

Šajā ierakstā es apzināti vēlos izvairīties no dažādu kritikas jēdzienu pieminēšanas, apspēlēšanas vai definēšanas, lietojot vārdu “kritika” tādā nozīmē, kādā to var izlasīt jebkurā svešvārdu vārdnīcā.

Latvijas muzejnieku aprindas gadu gaitā praktiski nekādi nav ietvērušas vispārinājumā savu skatījumu uz muzeju kritiku vai tās uzdevumiem, arī citu profesionāļu rakstu galos tie vāji definēti. Tā “Muzeju Vēstneša” 1994. gada maija numurā rodams Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja kādreizējās darbinieces, rakstnieces un literatūrzinātnieces Saulcerītes Vieses “Vēlējums Muzeju Vēstnesim”. Tajā autore izsaka viedokli, ka interesantākās ir lappuses ar jauno izstāžu recenzijām un sarunām ar pieredzes bagātiem muzeju darbiniekiem, norādot, ka “te informācijas pasniegums pāraug augstākā uzdevumā – muzeja specifikas apcerē, pieredzes apmaiņā, muzeju zinātnes pamatprincipu skaidrojumā”. Līdzīga doma turpat tālāk: “[..] savos piemēros neizsmeļams temats ir arī priekšmets ekspozīcijā, zinātniskā un emocionālā slodze, ko nes šis saglabātais vai aiz nejaušības neiznīcinātais pagātnes pārstāvis.” Labs raksts, laikam nav nejauši, ka tā autore tobrīd vairs nestrādāja muzejā.

Loģisks ir apgalvojums, ka muzeju kritikas attīstība ir notikusi ciešā saskarsmē ar domu par to, kā mēs vispār uzlūkojam muzejus. Muzejs kā kolekciju glabātuve ir atdevis savu vietu tam, ko šodien domājam par muzeju – iekļaujošs, izglītojošs, starpdisciplinārs, glabātājs, pētītājs, komunicētājs. No plašāka filozofiskāka skatu punkta, kas ļāva radīt manifestus un reflektēt par pašu atmiņas institūciju raksturu (kapsētas, tempļi), vairāk esam pārgājuši uz muzeju funkcionālo nozīmju, ekspozīciju un izstāžu kritiku.

Ineta Zelča savā maģistra darbā norāda, ka “svarīgākās muzeju kritikas funkcijas ir muzeju darba kvalitātes izvērtēšana, pieprasījuma pēc muzejiem radīšana un uzturēšana, kā arī pašas muzeju kritikas reputācijas uzturēšana”. Man patīk, kā Jana Šakare to formulē savā maģistra darbā: kvalitāte rodas vērtējumā. Jāpiekrīt Inetas darbā izteiktajai domai, ka strukturētākā, formālākā, oficiālā muzeju kritika ir muzeju akreditācijas process, kura mērķis ir profesionālo standartu noteikšana un ievērošana saskaņā ar Muzeju likumā noteikto muzeja jēdziena definējumu. Visai pārējai kritikai, domāju, nav šī pirmā jādublē, īpaši ne tās strukturētā forma. Un kaut arī teorija mums piedāvā visai dažādu kritikā iekļaujamo jautājumu loku, jāsaka, ka visa kritika, ko esmu lasījusi attiecināmu uz citām kultūras nozarēm, lieto visai patvaļīgi noteiktu saturu, kura avots ir drīzāk kritiķa personība un mākslas darba radītais emocionālais iespaids, nevis formāli standarti. Un tas, manuprāt, nav nejauši. Kritika ir un tai jābūt subjektīvai, krāšņai, emocionālai un ļoti personiskai. Kaut arī, iespējams, daudzi kritiku autori to noliegtu, tā vienmēr spēlējas ar patīk/nepatīk kategorijām, jo tās ir kategorijas, starp kurām iespējams cilvēcisks dialogs un kas apliecina, ka māksla ir emocionāla un personiska, komunikācija ir emocionāla un personiska, un arī to, kādas zināšanas mēs lielā mērā pieņemam vai nepieņemam atkarībā no tā, cik personiski tās mūs spēj uzrunāt. Ietverot kritikā prasības pēc lielākas formalitātes, mēs piespiedīsim autorus runāt akadēmiski  un, visticamāk, atgriezīsimies “tempļu” periodā, kur kritikas adresāts varēja būt tikai līdzvērtīgas akadēmiskās aprindas, vai arī konkurēsim ar formālo muzeju kritiku.

Domnīca nekad nav sev uzstādījusi par galveno mērķi – nodarboties ar profesionālu muzeju kritiku, drīzāk jau – provocēt tādas rašanos, taču dažus gadus atpakaļ, meklējot veidus, kā pašiem sevi pāraugt, daudz diskutējām par kritikas jautājumiem un arī tikāmies ar profesionālo teātra kritiķi Silviju Radzobi, lai iepazītos ar teātra mākslā pastāvošajām kritikas īpatnībām. Kaut arī Creative Museum ieraksti daudzkārt izpelnījušies kritiku kā nekonkrēti, subjektīvi u.tml., patiesībā tajos iekļaujam ļoti konkrētu saturu, kur emuāra formāts un mārketinga stratēģija saliek savus akcentus. Vērtējam jautājumu lokos: tēmas pieteikums (saistībā ar institūcijas mērogu, misiju, cita veida specifiku), pieejamība (telpiskais komforts, biļešu cenas, atļaujas – fotografēt, ēst, pagulēt, ienākt ar suņiem), vēstījums (saturs, vai ir pētījums), interpretācija (ideja, kuratora darbs, plašāku kontekstu ietvērums), dizains (spēja radīt emocijas, stāstu, kas nu kuram), mārketings/komunikācija (pavadošie produkti – audiogidi, katalogi, izglītības programmas). Protams, vienā ierakstā nav noteikti jāapkopo viss, ko ir iespējams vērtēt, galvenokārt ieraksta apjoma un personiskās attieksmes dēļ.

Es gribētu vērtēt arī ekspozīcijas izveidošanas izmaksas, cenu par kvadrātmetru un satura izveidē izmantotos avotus. Taču jāsaka, ka šādu informāciju sameklēt ir gandrīz neiespējami. Muzeji paši nav gatavi būt atklāti vai arī ir tik profesionāli pavirši, ka mājaslapās ir nepietiekamas ekspozīciju vai izstāžu “pases”, lai neteiktu, ka visbiežāk tādu nav vispār. Smieklīgi, bet dažkārt jānopūlas, lai kaut vai tikai atrastu informāciju par to, kas ir izstādes kurators.

Bet kāds tad ir kritikas uzdevums? Es teiktu, ka kritikai lielā mērā ir skaidrojoša nozīme, tā kalpo par starpnieku starp skatītāju un avotu; kritikai ir komunikatīva nozīme, jo tā ierosina diskusiju un liek indivīdam vai sociālai grupai pašiem veidot savu attieksmi pret redzēto; kritika, protams, kalpo kā plaši izmantojama profesionāla analīze un mārketinga instruments, radot dažāda līmeņa pieprasījumu.

Jautājums, ko uzdevu sev šī ieraksta kontekstā, bija, cik lielā mērā Creative Museum vai citviet izskanējušo kritiku var uzskatīt par profesionālu un kādas ir tās pozīcijas Latvijas kultūras kritikas tirgū. Atbilde – daļēji. Saturiski Creative Museum kritikai, manuprāt, pilnībā piemīt profesionālas kritikas īpašības, taču Latvijā nepastāv tāda muzeju kritika, kas spētu aptvert un analizēt visu muzeju piedāvājumu un nespēj to paveikt savlaicīgi. Tās vēstītāji ar to nepelna sev iztiku, un tas nozīmē to, ka viņi to dara savā brīvajā laikā un pilnīgi noteikti nevērtē arī visus kādu izstādi vai ekspozīciju pavadošos muzeja komunikācijas produktus, prasība, ko profesionālajai kritikai izvirza Latvijas Nacionālās bibliotēkas Grāmatniecības ekspozīcijas vadītāja Inga Surgunte.

Nevaru piekrist Janas Šakares maģistra darbā izteiktajai domai, ka par profesionālas kritikas pazīmi būtu uztverams tajā ietvertais standartizētais saturs, kas vienmēr pielietojams, jo tādējādi mēs dublētu formālo kritiku – proti, muzeju akreditāciju. Tā nestrādā citu kultūras jomu kritiķi, un tāda prasība ir visai tāla no, piemēram, Normunda Naumaņa balvā ietvertajiem kritērijiem profesionālajai kritikai: “[..] spēja ne vien analizēt mākslas darba kvalitātes, jauno un izcilo nošķirt no viduvējībām un neveiksmēm, bet arī prasme konkrēto mākslas notikumu aplūkot plašākā kultūrvēsturiskā vai mūsdienu mākslas kontekstā.”

Par profesionālas muzeju kritikas paraugu Jana min Unas Sedlenieces rakstu sēriju žurnāla “Studija” 71.–75. numurā 2010.–2011. gadā, starp profesionālismu raksturojošām pazīmēm uzskaitot sekojošas: profesionāls medijs, pasūtījums, pasūtītāja deleģēti uzdevumi, vienota apraksta struktūra, kuras pamatā ir autores izstrādāta veidlapa ar kritērijiem muzeju vērtējumam. Var saprast, ka kā profesionālisma pazīmes Jana min arī to, ka Una pirms apmeklējuma izpētījusi muzeju mājaslapas, Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga datus, literatūru par katru muzeju, kultūrvēsturisko kontekstu, saistību ar visu reģionu, muzeja izvietojumu pilsētvidē un daudz ko citu.

Tomēr nevilšus Jana mums ar savu darbu pasaka ko citu, profesionālas kritikas pazīme ir pasūtījums šādai kritikai, jo tieši tas spēj nodrošināt kritikas savlaicīgumu, dažādu muzeja darba aspektu analīzi; kritikas plašu pārklājumu teritoriālā aspektā un, protams, profesionalitāti. No šāda aspekta raugoties, profesionālas muzeju kritikas Latvijā joprojām nav. Bet tajos gadījumos, kad kaut kam tādam līdzīgi ieraksti presē parādās, tie reti atrod savus lasītājus, jo, lai cik talantīgi uzrakstīti, tie joprojām šķiet pārāk smagnēji, tādēļ pie profesionālisma pieplusošu vēl tādu mārketinga stratēģiju, kas ļautu šādiem ierakstiem sasniegt plašu lasītāju loku.

Otra lieta, kur var piekrist Janas darbā izteiktajai domai, ir tas, ka profesionālas kritikas pazīmju pastāvēšana Latvijā saistāma ar specifiski muzeju laukā izglītību ieguvušajiem Latvijas Kultūras akadēmijas absolventiem. Kaut arī kopumā studiju kvalitāti es vērtēju kā ļoti vāju, ar tās radīto ierosmi pietika, lai daļai nozarē strādājošo doma par muzeju kritikas pastāvēšanu šķistu nepieciešama.

Lai tālāk attīstītu sarežģīto nozares un tās kritikas pastāvēšanas mijiedarbību, aktuālas man šķiet divas lietas. Pirmkārt, nozarei nepieciešams spēcīgs lobijs mediju telpā, kas ļautu mums muzejus pārstāvēt kā vienotu nozari. Domāju, ka visi būs ievērojuši, ka muzeji kā nozare un tēma lasīšanai mediju telpā ir sadrumstalota un iekļauta citās mākslas nozarēs. Ceru, ka tas novestu pie mediju pasūtījuma muzeju kritikai. Otrkārt, lai nodrošinātu profesionālas kritikas pasūtījumu, muzejiem (vai nākotnē to padomēm) vai varbūt muzeju biedrībai, iespējams, būtu pašām jāalgo profesionāli kritiķi, jo kritikas pastāvēšanā muzeji un ar tiem saistītās organizācijas ir tieši ieinteresētas.

Stils

Stils esot pats cilvēks. Kā norādīja S. Radzobe tikšanās reizē ar Creative Museum, kritikā stilam ir tikpat liela vērtība kā saturam, bet dažkārt pat lielāka. Kritikas stils ir autora jaunrade, radošuma meklējumi, īpašais emociju izteikšanas veids un apliecinājums tam, ka tiek vērtētas emocijas raisošas lietas un parādības; tā ir zināma saplūšana ar kritizējamo objektu, varbūt pat kopīga sinerģija.

Taču, protams, ka vēl lielākā mērā stils ir mārketinga un sabiedrisko attiecību daļa, proti, veids, kā nokļūt līdz savam lasītājam. Ņemot vērā specifiskos Latvijas apstākļus – šauro profesionālo vidi un nelielo pieprasījumu pēc profesionālās muzeoloģijas – mums, Creative Museum, 2012. gadā bija skaidrs, ka pretendēt radīt specifiskus, šauram lasītāju lokam domātus profesionālus tekstus būtu neprāts. Starpdisciplinārs, plašam lasītāju lokam domāts bloga/emuāra formāts atnāca kā intuitīva, bet vienīgā pareizā izvēle, kas nodrošināja idejas dzīvotspēju un labi sasaucās ar pamazām muzeju profesionālajā dzīvē ienākošo starpdisciplināro profesionāļu komandu.

Muzeju profesionālās kapacitātes samazināšanās, nespēja pašiem sev nodrošināt kvalitātes kontroles sistēmu un tam sekojošā sajūta pēc nepieciešamības dažādām starpdisciplinārām darba formām, kuras lielākā mērā spēj nodrošināt kvalitāti, caurauž mūsdienās arī citas muzeja darba jomas – darbu pie izstāžu un ekspozīciju koncepcijām, dizaina vēstījumu, pētniecību, projektu vadību u.c. Līdztekus profesionālas izglītības trūkumam šī situācija muzejus pamazām ved uz situāciju, kad muzejnieki riskē palikt tādā kā tempļa kalpotāju lomā – turpinās pārģērbties par zaķiem un rūķiem, uz skaita ievadīs vienības Nacionālajā muzeju krājuma kopkatalogā, atsakoties no savas profesijas daudzveidības, inovācijas un radošumu atstājot citu profesiju pārstāvjiem.

Atziņas

Nebaidos atzīties, ka kopš brīža, kad man radās ideja par šāda ieraksta nepieciešamību, daudz domāju un apcerēju, ko tad esmu izlasījusi un kā tas iekļaujas visā tajā, ko domāju par pasauli. Šī man šķita interesanta un daiļrunīga tēma. Tomēr neapgrūtināšu lasītāju ar visām atziņām, minēšu dīvainākās. Pirmkārt, pēc šī raksta uztapināšanas es daudz vairāk saistu kritikas pastāvēšanu ar ekonomisko situāciju nozarē. Kritikas pastāvēšana liecina par profesionālo “tirgu”, kas sevī ietver darbinieku karjeru, pārpirkšanu, izglītības iespējas, savstarpēju konkurenci, pieprasījumu un piedāvājumu, arī pietiekamu naudas daudzumu gan muzejnieku makos, gan nozarē kopumā, gan arī nosauksim to par valsts kā lielākā maka turētāja pasūtījumu kultūrai. Nav nejauši, ka visvairāk nosacīti kritisko rakstu “Muzeju Vēstnesī” atrodami tieši ap 2007. gadu – ekonomiskā uzplaukuma laiku, kad tika palielinātas muzejnieku algas, muzejiem piešķirts finansējums u.tml. Muzejnieki varbūt pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas spēja tik plaši ceļot un salīdzināt savus profesionālos uzskatus ar ārzemju muzejos redzēto. Kritikas trūkums liecina arī par nozares ekonomisku apsīkumu, nemaz nerunājot par plašākas intereses trūkumu par nozari sabiedrībā.

Šādā kontekstā kā visai savdabīga domātāja presē mums parādās mākslas zinātniece Edvarda Šmite. Viņa velk paralēles starp ekonomisko situāciju un skatītāja attieksmi pret artefaktu.[1] Visai asprātīgā veidā autore norāda, ka 19. gadsimta jaunās demokrātija ir radījusi maksātnespējīgus mākslas patērētājus, kuri nevar atļauties pirkt mākslas darbus, – pozīcija, kas bieži savienota arī ar zināšanu trūkumu par mākslu, kuras dabiski bija tiem, kuri grasījās ieguldīt mākslā naudu. Tādējādi tā mākslas daļa, kas kalpo darba tautai, funkcionē tikai kā izstāžu objekts, nevis pilnvērtīgs mākslas tirgus elements.

Un tomēr jājautā, kādēļ kritika nepieciešama, vai drīzāk – kādēļ tā rodas? Atbilde, manuprāt, slēpjas turpat, kur atbilde par muzeju pastāvēšanas nepieciešamību un jaunu muzeju rašanos, kas pastiprināti notiek tieši ekonomiskās labklājības apstākļos. Vairākkārt esmu aicinājusi apstrīdēt tēzi, ka muzejs – tie ir priekšmeti. Varbūt priekšmeti šeit ir tikai manifestācija? Varbūt muzeja pamatā ir nevis priekšmeti, bet atsevišķa cilvēka un kopienas nepieciešamība reflektēt par pagātni, kur kritika kļūst par šīs refleksijas daļu, paužot pat lielāku temperamentu, nekā to spēj muzeju komunikācija? Varbūt muzeju uzdevums ir būt par avotu šai milzīgajai publiskajai refleksijai? Šī doma man šobrīd labi sasaucas ar Raivja Sīmansona uzstāšanos Kioto, prezentējot savu pētījumu “Imagined Museum. A new museological formula?” par muzejiem bez kolekcijām.

Ja mēs iztēlojamies Abrahama Maslova vajadzību piramīdu, tad vajadzību reflektēt par pagātni mēs pirmajā brīdī varam iezīmēt uzreiz virs fizioloģisko vajadzību apmierināšanas pakāpes, iekļaujot to gan piederības, gan pašrealizācijas vajadzību grupā, taču, ja par to piedomājam rūpīgāk, tad sliecos secināt, ka vajadzība reflektēt par pagātni, saglabāt pagātnes informāciju (savvaļas augu un sēņu pazīšana, ārstniecības, medniecības un zvejniecības tradīcijas, kopienu formējošie identifikācijas mehānismi) ir tieši saistīta ar indivīda un kopienas izdzīvošanu. Loks noslēdzas, vēlreiz pierādot, ka sabiedrības nepieciešamība reflektēt par savu pagātni ir daudzējādos veidos saistīta ar šodienu, tai ir sociāls, ar izdzīvošanu saistīts raksturs. Loks noslēdzas arī tādējādi, ka par spīti apgalvojumiem, ka muzejs ir nepārtraukti mainīga institūcija, liekot tā centrā publisku sociālu refleksiju, mēs to aizvedam atpakaļ laikā līdz Aleksandrijas bibliotēkai, kur pagātnes dižgari notrieca laiku sarunās, piešķirot savai diskusiju norises vietai “Museon” nosaukumu. Sarežģīti. Varbūt savā attīstībā muzeji saglabā ikvienu iepriekšējo formu, līdzīgi kā mūsu datoros ir pēdas no visām iepriekšējām programmām?

Atceros, ka savulaik, rakstot recenziju par Tomislava Šolas grāmatu “Šeit mūžība vairs nemājo” (latviski izdota 2015. gadā “Muzeoloģijas bibliotēkas” sērijā), jutu īgnumu par autora nekonkrēti aprakstīto redzējumu attiecībā uz kultūras mantojuma pārvaldības institūciju nākotni. Pēc Šolas domām, muzeju nākotne ir grandioza: “Lielā konverģence izveidos jaunu publisko sektoru, ko pārvaldīs autonoma profesija.”[2] Šobrīd tas man iegūst konkrētāku saturu, kaut arī joprojām duālu. Lauks ir bezgalīgs, jo mēs nebeidzami mainām savu skatījumu uz kultūras mantojuma un savām attiecībām.