Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Sākam ar tradicionālo jautājumu – kā tu nonāci muzejā?
Raitis Ābelnieks: Es vēl studēju, kad ieprecējos Bauskā, un šeit bija mana pirmā darba vieta – Bauskas 1. vidusskolā kā vēstures skolotājam. 80. gadu beigās vietējā avīzē par vēstures tēmu publicēju rakstus par tanī laikā strīdīgiem jautājumiem, kas iepriekš netika izgaismoti. Un tad vienu dienu mani uz muzeju uzaicināja Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja direktors Māris Skanis un teica, ka viņam vajadzīgs vēsturnieks ar iniciatīvu, un viņš piedāvāja darbu muzejā.
Es, īpaši nedomājot, piekritu. Tas bija vēl studiju laiks, un domāju, ka man tuvāks zinātniskais, ne pedagoģiskais darbs. Mana mamma bija skolotāja, un tāpēc agrāk es nekad nedomāju, ka būšu skolotājs. Sanāca, kā sanāca, un vienu brīdi sanāca pastrādāt par skolotāju, pēc tam vēlākos laikos atkal pa brīdim – arī tas ir forši. Muzeja direktors man darbu piedāvāja kā vēsturniekam ar iniciatīvu.
IZS: Kurā gadā?
RĀ: Es sāku muzejā strādāt 1989. gadā, Atmodas laikā. Man šķiet, ka vēl pat nebiju darba attiecībās, kad skolā bija brīvlaiks un pie Bauskas pils piedalījos arheoloģiskajos izrakumos. Pirms sāku strādāt, bija etnogrāfiskā ekspedīcija tagadējā Brunavas pagasta teritorijā, kad muzejs divas vasaras gāja pa mājām. Tā bija ne tikai etnogrāfiska ekspedīcija – mēs vācām ne tikai etnogrāfiskus priekšmetus, bet visu ko citu, arī atmiņas pierakstījām, fotografējām vērtīgākās ēkas.
Parastais variants – mēs ejam mājās un ļaudīm prasām, vai nav materiāli muzejam. Viņi saka – jau pirms divām nedēļām bija no muzeja, savāca pieclatniekus un ko tur vēl. Tajā laikā iedzīvotāji tika informēti par ekspedīcijām caur vietējo avīzi (Bauskas rajonā bija “Komunisma Ceļš”), tur bija rakstīts, ka būs ekspedīcija, un veikli ļautiņi izmantoja cilvēku lētticību. Viņi uzdevās par muzeja darbiniekiem un pirms mums šo to savāca.
IZS: Tā bija?
RĀ: Tagad pat jaunākos laikos šis tas atkārtojas. Uz cilvēku lētticību strādā.
IZS: Kad mēs tikāmies izstādes “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” atklāšanā, es tev teicu, ka, lielā mērā pateicoties tavai mācību grāmatai “Latvijas vēsture”, kas, manuprāt, iznāca 1997. gadā, es līdz galam izlēmu, ka studēšu vēsturi. Vai tas joprojām bija muzeja laiks vai laiks, kad tu atkal biji atpakaļ skolā?
RĀ: Tas sakrita. To grāmatu es sarakstīju, kad strādāju trīs darbavietās – Bauskas muzejā, Bauskas 1. vidusskolā un par naktssargu. Grāmatas rakstīšanai vispateicīgākais laiks bija naktssarga darbs. Lai ģimeni uzturētu (man bija divi mazi bērni), nācās strādāt dažreiz 24 stundas diennaktī, no viena darba uz otru.
IZS: Bet kā nāca “Zvaigznes” piedāvājums veidot skolas mācību līdzekli – tāpēc, ka tu strādāji muzejā, vai tāpēc, ka skolā? Kā viņi tevi atrada?
RĀ: No Izglītības ministrijas bija piedāvājums konkursam uzrakstīt Latvijas vēsturi par 20. gadsimtu. Es nedaudz jau biju rakstījis – bija tādas burtnīcas Odiseja Kostandas redakcijā, kas pirmās parādījās Atmodas laikā. Sākās par tēmām no aizvēstures un tā uz priekšu. Tur bija rakstīts “4. klasei”, bet tas bija vienīgais, ko tajā laikā varēja dabūt cauri, lai atainotu patiesāku Latvijas vēsturi. Zinu, ka to izmantoja arī skolēni un skolotāji vidusskolas mācībās, jo tur bija informācija. Pie kādām divām burtnīcām es strādāju.
Tur jau bija drusku piešauta roka, un tad nāca tas vēstures grāmatu konkurss. Tad Kultūras fonds bija izsludinājis Spīdolas stipendiju šādu grāmatu rakstīšanai. Es saņēmu Spīdolas stipendiju – tajā laikā tas bija nozīmīgs materiālais atbalsts. Grāmatu uzrakstīju pirms došanās uz Minsteres latviešu ģimnāziju – tas sanāk līdz 1992. gada otrajai pusei. Tu redzi, ka piecus gadus tā tika “marinēta”, līdz “Zvaigzne” uzņēmās atbildību un grāmatu izdeva uz savu risku – lai arī nebija saņemts Izglītības ministrijas akcepts.
IZS: Tu pieminēji Minsteres latviešu ģimnāziju. Ko tu tur darīji, kā tur nokļuvi?
RĀ: Mācīju vēsturi, politiku. Iepriekš tur bija vēstures skolotājs Andris Aukmanis, kas vēlāk Latvijā darbojās Sorosa fondā. Viņš saprata, ka Minsteres latviešu ģimnāzija vairs nebūs ilglaicīga, ka viņš līdz pensijai tur nenostrādās, un viņš meklēja jaunu darbu. Un no Latvijas uzaicināja skolotājus. Bija tikko izveidota Latvijas vēstures skolotāju biedrība, un es biju viens no valdes locekļiem. Andris Aukmanis arī bija valdē, arī Andris Tomašūns un vēl daži vēsturnieki – Indulis Ķēniņš un Ivars Baumerts, kas arī ir Latvijas vēstures mācību grāmatu autori. Kad aizbraucu uz Minsteri, sanāca, ka no valdes trīs cilvēki bija Latvijā, bet divi – Vācijā.
Man tāds piedāvājums pasniegt vēsturi ģimnāzijā bija, un es domāju, ka tas jāizmanto. Divus gadus iepriekš, 1990. gada pavasarī, tur notika Vispasaules Latviešu skolotāju pirmais kongress vai konference. Es tur biju, redzēju to skolu un pie sevis nodomāju, ka tādā gan būtu forši pastrādāt – skola neliela, klasītes nelielas, pavisam cita atmosfēra. Kad aizbraucu strādāt, domāju – nedēļu skatīšos, kā mans priekšgājējs māca, un pamazām sākšu pats mācīt, bet realitātē notika tā, ka es ierados vienu dienu uz viņa stundām, bet otrajā dienā man jau pašam nācās vadīt stundas. Bet tur ir pilnīgi citas programmas, sistēmas un atzīmju sistēma. Augstākā atzīme ir viens ar plusu, zemākā – seši. Un ar plusiem un mīnusiem sanāca 15 ballu sistēma. Nācās ilgi rēķināt, kā ielikt pareizo atzīmi. Bet ar laiku piešāvos.
IZS: Kā šim pedagoģiskajam darbam un grāmatas izdošanai palīdzēja tas, ka tu jau iepriekš biji strādājis muzejā?
RĀ: Noteikti palīdzēja darbs ar avotiem. Man bija iecerēts uztaisīt arī avotu krājumu Latvijas vēsturei 20. gadsimtā, es pat biju savācis materiālu un sagatavojis manuskriptu. Bet tad bija interesants gadījums ar “Zvaigzni”, kur paziņoja – tev ir labs materiāls, bet mēs publicēsim Tomašūna un [Gunāra] Kurloviča grāmatu, jo viņiem ir 6000 latu “Latvenergo” līdzfinansējums. Tā ka man tas palika manuskriptā.
IZS: Es gribēju pajautāt par pārmaiņu laiku – kad Latvija atgūst neatkarību un nedaudz pirms tam. Tu muzejā sāki strādāt 1989. gadā, un, visdrīzāk, tur vēl bija laikmeta ideoloģija, “pareizās” ekspozīcijas. Kā tu izjuti pārejas posmu?
RĀ: Tas bija interesants un jautrs laiks, jo Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā svaigākā vēsturiskā ekspozīcija bija “Attīstītā sociālisma periods”. Protams, arī visi iepriekšējie periodi tādā “mērcītē” – revolucionārā pagātne, Sarkanā armija, atbrīvotāji utt. Visā tajā nācās ielēkt un sākt mainīt visu Bauskas rajona vēstures koncepciju. Bija asumi un uzbraucieni no lieliem partijas darbiniekiem vēl tajā laikā, jo es biju jauns un karstgalvīgs.
1989. vai 1990. gadā, vairs neatceros, interesējos par Otrā pasaules kara gaitu, 1944. gada notikumiem, kam šogad ir astoņdesmitgade, un Bauskas aizstāvēšanu. Pirms tam jau bija tikai Bauskas atbrīvošana no vācu fašistiem, bet atklājās, ka tie “atbrīvotāji”, kas nāca, – tur nebija neviena latvieša visā frontē pie Bauskas. Savukārt pretējā pusē latviešu bija daudz – trīs policijas bataljoni, viens ātri saformēts leģiona bataljons un vēl viens īpašais Bauskas brīvprātīgo bataljons apriņķa priekšnieka vadībā. Pavērās pavisam cita aina.
Kad Latvija vēl nebija atguvusi neatkarību, gribēju sarīkot pasākumu Bauskas aizstāvjiem, kas vēl dzīvi. Tas tika nosaukts par leģionāru saietu, un tad sākās baigā jezga. Bija noteikts datums un vieta – Vecsaules pagasta Bezdelīgās, kur dzīvoja Berlīnes olimpisko spēļu dalībnieks, riteņbraucējs [Mārtiņš] Mazūrs. Viņš atvēlēja savas mājas pasākuma organizēšanai, bet tad sākās. Krievvalodīgajā Latvijas presē parādījās “Призываем всех двинутся в Бауск, чтобы вышвырнуть эсэсевскую нечисть с Латвийской земли”, “Тучи над Бауской” u. tml. virsraksti par to, ka organizējas fašistu saiets. Kad tuvojās tas datums, Bauskā parādījās pa kādam padomju armijas desantniekam, kas iepriekš nebija manīti. Pasākumu beigās nācās atcelt, jo rajona padomes sēdē teica, ka Igaunijā iepriekš bijis leģionāru pasākums mazajā Tori pilsētiņā un tur sabrauca padomju armijas militārā tehnika. Tāpēc rajona padomes sēdē teica – sabojās mums asfaltu ar tām tanku kāpurķēdēm, tāpēc vajag to pasākumu atcelt. Mans uzvārds izskanēja arī padomju armijas centrālajā laikrakstā Советская Звезда, ka kaut kāds skolotājs Ābelnieks organizē šādu pasākumu. Ņemot vērā spiedienu no malas, es to pasākumu atcēlu. Jautri bija.
IZS: Un kurā brīdī muzeja ekspozīcijas tomēr bija iespējams mainīt?
RĀ: Tajā laikā jau sākām mainīt. Vispirms uztaisījām izstādi par tiem laikiem un vācām priekšmetus, fotogrāfijas, kas saistīti ar Latvijas armiju, Aizsargu organizāciju. To arī izstādē parādījām. Atradās daudz kas interesants muzeja krājumā, ko toreiz sauca par specfondiem, piemēram, “miera laiku” grāmatas utt. Tā bija tāda aizrautība, ka tu velc dienas gaismā ko tādu, par ko lielākā daļa nezina vai aizmirsuši, brauc uz Rīgu – uz arhīvu, bibliotēku strādāt. Jo beidzot arī bibliotēkas specfondā varēja lasīt vācu laika avīzes un daudz informācijas iegūt, kas iepriekš nebija pieejama.
IZS: Vai aizrautība par pārejas laiku bija visiem kolēģiem vai bija arī kāda viedokļu sadursme?
RĀ: Noteikti bija piesardzība. Es tajā laikā darbojos arī Vides aizsardzības klubā, kas izveidojās, var teikt, kā pirmā neformālā organizācija Bauskā. Pēc tam tikai Tautas fronte izveidojās. Viens vēsturnieks, kas pirms manis bija strādājis Bauskas muzejā, arī tur aktīvi darbojās, visu laiku teica – man ir droši avoti Rīgā, Maskavā, es zinu, man jau koferi sakravāti! Vienkārši sēja paniku, ka tūlīt atkal būs jaunas izsūtīšanas. Vienai daļai bija bažas, ka tūlīt piežmiegs un “atrausimies”.
IZS: Tu esi darbojies arī Latvijas Muzeju biedrībā, kur mēs darbojāmies valdē vienā laika posmā, bet tas jau bija krietni vēlāk. Kā jūs izjutāt to brīdi, kad sāka dibināties profesionālās kultūras mantojuma biedrības, kad 1997. gadā tika pieņemts Muzeju likums, kad nodibinājās Muzeju Valsts pārvalde? Vai tas palīdzēja mazpilsētas muzejam (labi – Bauska nav gluži mazpilsēta) darboties profesionālāk un brīvāk?
RĀ: Droši vien, ka informācija tika saņemta vairāk. Es piedalījos arī Muzeju biedrības dibināšanas sapulcē ēkā, kura pašreiz ir Ebreju biedrības nams, Jānis Garjāns toreiz bija Andreja Upīša muzeja darbinieks. Tas arī notika ap 1990. gadu.
IZS: Kā tava politiskā karjera ir ietekmējusi to, kā tu šobrīd uztver muzeju? Pašvaldībās politiķi bieži muzeju uztver kā kaut ko pilnīgi nebūtisku. Kā tas, ka tu darbojies politikā un arī strādā muzejā, ietekmē to, kā tu redzi muzeja un pašvaldības lomas un atbildību?
RĀ: Var teikt, ka esmu bijis frontes otrā pusē arī kā pašvaldības vadītājs, vadot Bauskas novadu no 2013. līdz 2018. gadam. Kad bija jāveido pirmais budžets, tad man izdevās panākt tīri krietnu algu palielinājumu mūsu muzejniekiem, bet ne tikai – arī citiem kultūras darbiniekiem, bibliotekāriem. 2013. gadā atalgojums kultūras darbiniekiem izskatījās netaisnīgi mazs, nedaudz virs minimālās algas. Protams, bija arī opozīcijas pārstāvji, kas tieši pārmeta, ka es to deķīti velku muzeju virzienā.
Arī projekti, kas ir pašvaldības ieguldījumi muzejos, mums ir bijuši ļoti daudz. Ja paskatās, cik ir Bauskas pils muzejā naudas ieguldīts – tur, protams, arī Eiropas nauda daudz piesaistīta. Bet Bauskas muzejam viens korpuss ir pilnīgi atjaunots, un filiālē Lejeniekos mēs atjaunojām klēti, kūti un tagad esam dzīvojamo māju atjaunojuši, jaunu ekspozīciju uztaisījuši. Var teikt, ka mana politiskā darbība ir palīdzējusi. Vēl Naura Puntuļa laikā apstiprināja 120 000 valsts naudas Lejeniekiem jaunas ekspozīcijas izveidei, jo es rosināju, ka nāk [Viļa] Plūdoņa 150. dzimšanas diena un tas ir jāpaceļ valsts līmenī. Tas nav tikai pašvaldības līmenis, nepieciešams arī valsts atbalsts. Šogad mēs svinam Plūdoņa 150 gadu jubileju, un ir jauna ekspozīcija. Par to es esmu lepns, ka es to varēju panākt un tas tika izdarīts.
IZS: Pašlaik kaut ko raksti?
RĀ: Biezas grāmatas pašlaik nerakstu. Pēdējais izdevums bija ar Aigaru Urtānu par Bauskas vēsturi. Vairāk – avīžu publikācijas. Tāpat taisām digitālo muzeju, kur vajag gan meklēt attēlus, gan rakstīt tekstus. Digitālais muzejs arī ir labs produkts, kam par labu nāca kovida laiks, kad nevarējām uzņemt apmeklētājus, bet bija jādomā, kā mēs varam būt sabiedrībai noderīgi. Un tā digitalizācija aizgāja plašākos apmēros.
IZS: Kas ir tavi trīs nozīmīgākie notikumi vai lietas šo 30 gadu laikā?
RĀ: Viens noteikti ir digitalizācija. Otrs – specializācija, kas īpaši attiecas uz tādiem muzejiem kā mūsu. Kādreiz katrā rajonā bija novadpētniecības un mākslas muzejs, kurā bija no visa pa druskai, bet tagad var redzēt visai ievērojamu specializāciju šajos muzejos. Trešā labā lieta ir iespēja piesaistīt dažādus fondu līdzekļus – gan Eiropas Savienības, gan vietējos. Ja mēs muzejos esam pietiekami aktīvi, ja mums ir idejas un rakstām projektus, mēs varam piesaistīt papildu naudu un daudz izdarīt.
Dizains: Edvards Percevs
Foto: no Raita Ābelnieka privātās kolekcijas