Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados vai pat agrāk, pieredze nozarē ir vismaz trīskārt ilgāka.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Kaspars Strods: Parunāsim par Latgales muzejiem, un konkrēti – Latgales Kultūrvēstures muzeju, par to, kā muzejs ir attīstījies šajos pēdējos trīsdesmit gados. Bet sākumā jautājums – kā jūs pati nokļuvāt muzejā?
Anastasija Strauta: Tas ir jau krietni sen un ļoti interesanti. Patiesībā par muzeju kā tādu, kad tur nokļuvu, es zināju ļoti maz. Biju bijusi muzejā no skolas ar ekskursijām, un man bija gida priekšstats par muzeju, ekskursiju vadīšana. Bet muzeja iekšējā dzīve – tā toreiz bija pilnīgi “tumša bilde”. Mani interesēja vēsture, bet, skolu beidzot, vēsturi studēt īsti nebiju nolēmusi. Mani paralēli interesēja māksla, tērpu modelēšana, un sākotnējā iecere un vēlme bija studēt tērpu modelēšanu, tātad tas saistīts vairāk ar mākslu un dizainu. Bet tur es neiestājos, un pēc vidusskolas beigšanas gadu vajadzēja kaut kur pastrādāt.
Muzeju Rēzeknē es jau zināju, un tā nejauši, kopā ar draudzeni ejot pa galveno ielu, nodomājām –iegriezīsimies muzejā. Muzejā mūs sagaidīja laipnas kundzes, un izrādījās, ka, tiešām, pagaidu darba vieta esot, jo viena no darbiniecēm bija aizgājusi garākā atvaļinājumā. Tā es nokļuvu muzejā.
Pagāja gads, man bija uzdoti paši primitīvākie darbi – sākotnēji es dežurēju ekspozīcijā, vēlāk biju jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, jo tajos laikos muzeji darbojās pēc PSRS vissavienības standartiem un arī amata nosaukumi bija tādi kā visā savienībā. Darbs mani arvien vairāk ieinteresēja, iepatikās.
Pēc pusotra gada muzejā atgriezās iepriekšējā darbiniece, es savukārt biju sagatavojusies, ka varēšu mēģināt studēt un atkārtoti stāties augstskolā, atstāt muzeja darbu.
Toreiz muzeju vadīja direktore Helēna Bernāne, un acīmredzot es viņai biju iepatikusies. Viņa rada iespēju izveidot vēl vienu štata vietu, un es paliku muzejā. Viņa mani pierunāja palikt muzejā un arī studēt, varbūt arī vēsturniekos. Pagāja vēl kāds gads, un es iestājos Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Un turpināju darbu muzejā. Tā es tur nonācu.
KS: Kurā gadā jūs sākāt strādāt?
AS: Sen, man pat neērti atcerēties. Tas bija uzreiz pēc vidusskolas beigšanas – 1978. vai 1979. gads, sāku strādāt rudenī.
KS: Varbūt jūs varētu paraksturot, kāda situācija tajā laikā bija muzeju nozarē – pašās 70. gadu beigās un 80. gados?
AS: Ja skatās no šodienas viedokļa, protams, atšķirība ir milzīga. Pirmkārt, visa muzeju sistēma, viss muzeju darbs bija pēc PSRS vienotajiem standartiem. Bija dažādas PSRS vissavienības skates un piecgades plāni, tāpat kā visās citās nozarēs. Bija plāns eksponātu vākšanai, pētnieciskajiem darbiem.
Protams, bija arī interesantākas lietas – mēs organizējām un gājām ekspedīcijās, daudz ko interesantu muzejam ieguvām.
Bija arī daudzas lietas, par kurām bija jāklusē, un par to vairāk zināja muzeja vadība un galvenais krājuma glabātājs, – tās viņam glabājās aiz nez cik atslēgām un nebija pieejamas nevienam speciālistam un kur nu vēl tālāk – sabiedrībai.
Bet 80. gados jau sākās atmodas vēsmas. Es atceros, laikam tas bija 1980. gads, kad aizsākās Podnieku dienas. Tā ka Podnieku dienu vēsturi es gandrīz varu saistīt ar savu ienākšanu muzejā, jo toreiz šeit, Rēzeknē, aktīvi darbojās mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, kurš viesojās arī muzejā.
Ekspedīcijas laikā pie Latgales keramiķiem. Otrā no kreisās Rēzeknes novadpētniecības muzeja speciāliste Anastasija Strauta, 20. gs. 80. gadi. A. Bondarenko foto
Var teikt, ka Rēzeknē tieši muzejā aizsākās Latgales Podnieku dienas. Iepriekšējā muzeja direktore Helēna Bernāne ļoti aktīvi komunicēja ar podniekiem, keramiķiem, vēlāk sākās aktīva sarakste ar trimdas latviešiem jeb latgaliešiem, piemēram, Zviedrijā ar Bukšas kundzi. Es to zinu tikai pēc nostāstiem – par laikiem, kad organizēt tālsarunu nozīmēja rēķināties, ka visur vēl ir noklausīšanās un kontroles. Katrā ziņā – pirmās vēsmas bija ļoti interesantas.
Atceros, 1980. gadā notika Pirmās Vissavienības Podnieku dienas Mākslas dienu ietvaros, kad šeit sabrauca ļoti zināmi kultūras vēsturnieki, zinātnieki, pētnieki – tieši tautas mākslas jomā. Un kopš tā gada muzejs kopā ar Jāni Pujātu katru gadu organizēja Podnieku dienas, zinātniskos lasījumus, kuri turpinās arī šodien. Ir bijis neliels pārtraukums 90. gados, bet principā šī tradīcija turpinās.
Tie bija arī gadi, kad organizējās vairākas studijas, jo 70. gadi bija “atkušņa” laiks, kad arī tautas mākslai bija “zaļā gaisma”. Tad arī var runāt par Latgales podniecības “otro elpu”, un tika dibinātas studijas. Muzeja paspārnē darbojās Andreja Paulāna keramikas studija, arī Tautas lietišķās mākslas studija “Dzīpariņš”. Un mēs, visi muzeja darbinieki, aktīvi metāmies tautas mākslas izzināšanā, darbojāmies līdzi. Tādas tās atmiņas par 80. gadiem.
KS: Jūs minējāt keramiku, kas arī pašlaik veido vienu no lielākajām muzeja kolekcijām. Kurā brīdī muzejs apzināja savu profilu un virzienu? Kad notika pārmaiņas? Ja mēs ņemam vērā 90. gadu sākumu – kad notika pāreja no padomju laika muzeja profila uz jau neatkarīgās Latvijas muzeju?
AS: Tas notika tā pamazām un pakāpeniski. Kā jau teicu, atmodas tuvošanās pirmās vēsmas bija jūtamas pat 80. gadu vidū, ieviešot darbībā ko citādāku, dibinot kontaktus ar trimdas latgaliešiem. Šajā muzejā radās interese par tautas mākslu.
Otrkārt, sākās interese par personībām, kas bijušas šeit līdz Otrajam pasaules karam. Var teikt, ka interese par vēsturi starp diviem pasaules kariem. Kad nāca 1990. gads, iepriekšējā direktore Helēna Bernāne bija Tautas Padomes deputāte domē, un viņai tās vēsmas bija tuvāk – viņa arī muzeja dzīvi un specifiku vairāk varēja pasniegt un iepazīstināt ar to pašvaldības domi.
Atceros, ka 1990. gadā tika pieņemts izpildkomitejas lēmums par muzeja nosaukuma maiņu. Rēzeknes Novadpētniecības muzejs, kurš tā tika saukts līdz 1990. gadam un bija komplektējis un pētījis materiālus vairāk par Rēzeknes rajonu un pilsētu, saprata, ka, piemēram, Latgales keramika un podniecība, arī tautas māksla aptver visu Latgali. Arī tās personības, kas nāca no trimdas 1990. gadā, un kolekcijas krietni vien pārsniedza šo teritoriālo robežu un aptvēra visu Latgali. Var teikt, ka vairākas kolekcijas pašas par sevi jau loģiski mūs vedināja uz plašāku nosaukuma izvēli – Latgales Kultūrvēstures muzejs.
Varbūt vēsture netika tik daudz pētīta un kolekcijās apzināta, bet kultūrvēsturē daudzas kolekcijas bija stipri plašākas.
Manuprāt, tas bija 1990. gada rudens, kad tika pieņemts lēmums, ka muzejs tiek pārdēvēts par Latgales Kultūrvēstures muzeju. Tieši tad sākām vairāk interesēties par latgalisko, latgaliešu literatūru.
Mums pašvaldība pat ierādīja papildu telpas, tepat Atbrīvošanas alejā, pārsimts metru tālāk no muzeja, kur atradās tehniskās literatūras lasītava un bibliotēka, bet pirmajā stāvā kādreiz bija Aeroflot kases, kas bija atbrīvojušās. Tur mēs varējām izvietot latgaliešu literatūras kolekciju, jo tos apjomus, kas 90. gadu sākumā nāca no trimdas, muzejā nebija, kur izvietot. Tur mēs atvērām latgaliešu literatūras lasītavu. Un pamazām arī mums pašiem radās sajūta, ka strādājam ar kaut ko jaunu un interesantu. Nāca ļoti daudz apmeklētāju, jo sajuta brīvības elpu. Nāca pētīt savas dzimtas, arī daudzas izziņas meklēja saistībā ar īpašumiem – gan arhīvos, gan muzejā bija daudz šādu pieprasījumu.
KS: Tad var teikt, ka no 1990. gada muzejs pārveidojas un strādā ne tikai ar pilsētu un rajonu, bet ar visu Latgales reģionu kopumā?
AS: Jā, tikai piebilstot, ka par vēstures pētniecību tā nevarētu teikt. Var runāt tieši par personībām, tautas mākslu – par šāda veida kolekcijām. Tās mēs esam arī turpinājuši papildināt, un pašvaldība nav likusi šķēršļus. Kaut gan – vienā mirklī varētu vaicāt, kāpēc jūs pētāt tās tēmas, kas attiecas ne tikai uz Rēzeknes pilsētu, ja finansējumu jums piešķir joprojām tikai pilsēta. Taču, neskatoties uz to, mēs esam turpinājuši visas kolekcijas papildināt.
No 2002. gada es vadu muzeju, līdz tam muzeju vadīja jau pieminētā Helēna Bernāne, kurai ar toreizējo pašvaldību bija labs kontakts, tāpēc mums bija vienkāršāk gan nosaukuma maiņu pamatot, gan papildu telpas dabūt, jo tā tas ir bijis visos laikos – attiecības ar pašvaldību bruģē veiksmes ceļu.
Bet 90. gadi bija nozīmīgi visā muzeju nozarē. 1997. gadā tika organizēta Muzeju valsts pārvalde [MVP]. Ar 1999. gadu sākās arī muzeju akreditācijas process. Un tad jau MVP ļoti aktīvi strādāja pie nozares normatīvās bāzes, jo vajadzēja no vienas struktūras, vienas sistēmas pāriet uz kaut ko jaunu, principā – nezināmu. Radot normatīvo bāzi, radās vairāki Ministru kabineta noteikumi, piemēram, “Noteikumi par Nacionālo muzeju krājumu”, tie radās tieši tai laikā, kad MVP tika nodibināta. Tāpat noteikumi par muzeju akreditāciju.
Arī Muzeju likums, manuprāt, 1997. gadā tika pieņemts. Un muzeji līdz ar akreditācijas uzsākšanu saprata, ka tiem jāmeklē katram savs “es”, jo līdz tam mēs visi bijām ļoti līdzīgi. Visiem bija krājums no sensenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Un tā “rozīnīte” tika meklēta tieši 90. gados, atmodai sākoties.
Katrs muzejs sāka domāt par savas misijas formulējumu, par savu galveno uzdevumu, sāka apjaust, kas ir stratēģiskā plānošana.
Direktore Helēna Bernāne no pašiem pirmsākumiem, starp citu, darbojās arī Latvijas Muzeju padomē [LMP], pārstāvot Latgales reģiona muzejus. Es atceros, ka mums – Latgales muzejiem – notika arī kopā sanākšanas, kur diskutējām, kā tālāk darbosimies un kur katrs muzejs liks akcentus. Vairākas šādas tikšanās notika pie mums – Latgales kultūrvēstures muzejā; es toreiz muzeju vēl nevadīju, bet sanāksmēs piedalījos. Tika diskutēts, ka Preiļi vairāk darbosies ar lietišķo mākslu; mums savukārt ir iestrādes vairākās kultūrvēstures jomās, tāpēc skatīsim plašāk Latgales kultūrvēsturi; citi palika tikai sava rajona robežās, pētot vēsturi vai mākslu. Tā notika vairākas sanāksmes, un tas tika izrunāts.
Manuprāt, 90. gados MVP izveidei bija liela nozīme. Tas muzeju nozari padarīja redzamāku visā kultūras nozaru klāstā. Un bija arī savs nozares lobijs. Tika izdarītas ļoti daudzas svarīgas lietas, lai šī nozare varētu funkcionēt, darīt, strādāt un ieiet jaunā sistēmā, arī starptautiskā sadarbībā. Tas bija ļoti pozitīvs solis nozarei.
KS: Ir skaidrs, ka Latgales Kultūrvēstures muzejs ir aktīvi piedalījies procesos. Kā ir ar pārējiem Latvijas muzejiem – vai varam nosaukt arī citus kolēģus, kas 90. gados aktīvi piedalījās Latvijas muzeju attīstīšanā Latgalē un citviet Latvijā?
AS: Domāju, ka jā. Daugavpils muzejs redzami darbojās vēstures pētniecībā, un viņiem bija liela tēlotājas mākslas kolekcija un arī Latgales keramikas kolekcija. Varbūt, ka viņi to tik plaši neattīstīja kā mēs.
Veidojās konsultatīvā padome pie Kultūras ministrijas, un tad loģiski katrā reģionā bija savas reģionālās padomes – Latgalē, Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē. Katra reģionālā padome uz LMP balsojot izvirzīja vienu pārstāvi, kurš pārstāvēja reģiona intereses.
Jāpiemin, ka no reģionu muzejiem vienmēr aktīvi ir darbojies Tukuma muzejs. No pašvaldību muzejiem Tukuma muzejs, manuprāt, bija pirmais, kas izgāja muzeju akreditāciju. Tas bija 1999. gadā, burtiski gadu pēc tam, kad tika pieņemti noteikumi par muzeju akreditāciju. Latgales Kultūrvēstures muzejs uz akreditāciju startēja 2002. gadā. Un man šķiet, ka Latgalē bijām pirmie. Bet es varētu kļūdīties – Daugavpils vai mēs.
Negaidīti 2001. gadā mūžībā aizgāja muzeja iepriekšējā direktore Helēna Bernāne. 2002. gada februārī es tiku apstiprināta par muzeja direktori, un akreditēšanas uzdevums bija priekšā. Tas tolaik bija kaut kas nezināms un nesaprotams. Bernānes kundze, darbodamies LMP, bija to sapratusi, viņa jau ar mums bija strādājusi darba grupās, bet nepaskaidroja, ka iesim uz valsts akreditēta muzeja statusu. Taču viņa mūs vedināja domāt, kāda varētu būt muzeja vīzija, misija, virsmērķis.
Kad mums ar to visu nācās reāli strādāt, pacelt visu pašiem bez Bernānes kundzes, – tas bija ļoti grūts gads. Mēs nācām kopā, konsultējāmies MVP, konsultējāmies ar kolēģiem Tukuma muzejā un to ceļu uztaustījām. Formulējām misiju, kas pat šobrīd labi sasaucas ar pašvaldības misiju, kas kultūras jomā par prioritāti izvirza tūrisma attīstību.
KS: Ja mēs paturpinām jautājumu par akreditāciju – kādi ir muzeja ieguvumi? Vai to bija vērts darīt?
AS: Jā, par šo tēmu ir bijušas dažādas diskusijas, arī dažādas atsauksmes ir izskanējušas. Sākotnēji tas nebija viegli, tas bija smags process – saprast visu normatīvo bāzi, to pasniegt savā pašvaldībā, lai tas tiek juridiski sakārtots. Tas bija pamatu pamats – kāds ir muzejs, kā pakļautībā tas ir, kāda ir tā struktūra. Tas tiešām nebija viegli. Bet, manuprāt, tas ļoti atviegloja ceļu uz savu pašvaldību, palīdzēja savstarpējai komunikācijai. Kārtojot visus šos jautājumus, bija pirmā nolikuma izstrādāšana, apstiprināšana pašvaldībā, misijas formulēšana, plānošana kontekstā ar pašvaldības plāniem un prioritātēm, savu ideju, plānu aizstāvēšana domes sēdēs. Tas sākotnēji nebija viegli. Pretī bija 12–13 deputāti ar dažādu nostāju pret kultūru, ar dažādu izpratni par muzeju, un mums visas savas ieceres bija pamatoti jāpierāda. Arī – savu lietderību un nepieciešamību. Bet tas izdevās un atsvēra pūles, jo pašvaldībā kļuvām atpazīstamāki. Mūs sāka saprast labāk.
Man šķiet, ir būtiski, kā pakļautībā muzejs darbojas, – vai tas ir vienas ministrijas, viena resora muzejs vai pašvaldības muzejs. Pašvaldībai ir daudzas nozares un prioritātes, un – daudz augstākas, piedošanu, par kultūru un muzejiem. Protams, muzejs ir pašvaldības prestiža jautājums.
Ja atgriežamies pie akreditācijas – sākotnēji tās nozīme bija muzeju nozares prezentācija savā pašvaldībā, vismaz mums kā pašvaldības muzejam – lai mūs tuvāk iepazīst, saprot, un tad vieglāk varētu risināt visus nākamos uzdevumus. Taču, kā zināms, pašvaldību sastāvs mainās ik pēc četriem gadiem, un katram nākamajam sasaukumam sevi jāapliecina no jauna. Jārunā, jāstrīdas, citreiz jāklusē – tas ir liels diplomātijas darbs, un tas ir arī politisks jautājums. Ja ir lobijs domē, tad jautājumi risinās daudz vieglāk – ne tikai finansējums, bet arī muzeju darbinieku atalgojums utt.
Arī mazāku pašvaldību muzeji ir atzinīgi izteikušies par akreditācijas procesu, īpaši uzsverot muzeja atpazīstamības veicināšanu savā pašvaldībā.
Tagad, laikam ejot, kad muzeji savu normatīvo bāzi un darbības pamatus sakārtojuši, ir vajadzīgs jauns, svaigs redzējums, uz ko tiekties, un akreditācijas procesā būtu jānosprauž jauni mērķi, lai nodrošinātu muzejiem iespēju sevi pierādīt jaunā līmenī. Tas noteikti ir nepieciešams.
KS: Vai pa šiem gadiem ir nācies domāt, kas akreditācijas procesā būtu jāuzlabo?
AS: Varbūt pārāk sarežģīta šķiet šī lielā dokumentu paka. Bet tagad tiek diskutēts, ka galvenais ir izstrādāt jaunu virzienu. Sākotnējā akreditācijā svarīgi bija noskaidrot, kas vispār ir šis muzejs, tā juridiskā bāze, darbības pamati, kā pareizi kārtot visu iekšējo dokumentāciju. Nākamajās akreditācijās akcenti jau vairāk tika likti uz ekspozīcijām un komunikāciju ar apmeklētājiem. Domāju, ka akreditācijā jāiet dziļāk visu muzeja funkciju kopuma izvērtēšanā.
KS: Kādi ieguvumi no akreditācijas ir muzejam tīri praktiski?
AS: Kad darbojās MVP, jau tad bija vairākas finansējuma programmas, kurās muzeji varēja startēt ar projektiem – pie nosacījuma, ka muzejs ir akreditēts.
Pēdējos gados valsts akreditētiem muzejiem ir iespēja pieteikt savus projektus Valsts Kultūrkapitāla fonda [VKKF] mērķprogrammās gan Nacionālā muzeju krājuma saglabāšanai un pilnveidošanai, gan komunikācijas ar sabiedrību projektu īstenošanai.
Jāatzīmē, ka bieži vien līdz galam nesakārtotie infrastruktūras jautājumi ir šķērslis attīstīt tālāk savu pamatdarbību. Piemēram, 2010. gadā īstenojām pārrobežu projektu, kad Izstāžu namu un vēsturisko ēku savienojām vienotā kompleksā. Tas mums pavēra jaunas iespējas, nodrošinot krājuma glabātuvju apstākļu uzlabošanu, arī daudz labākus darba apstākļus, jaunas izstāžu zāles.
Bet diemžēl vēsturiskā ēka šajā projektā palika neskarta. Tā ir 19. gadsimta 80. gadu būve, kurai visus šos gadus nav bijis kapitālieguldījuma rekonstrukcijai; ir notikuši nelieli remonti, bet visa infrastruktūra nav uzlabota.
Mēs jau vairākus gadus strādājam pie jaunas ekspozīcijas koncepcijas, bet, pirms mēs to īstenojam, ir ļoti nepieciešama šīs vēsturiskās ēkas sakārtošana.
Pašvaldībā ir daudzi lieli, jauni objekti, un diemžēl pēdējos gados muzejs nav bijis prioritāte. Mēs esam snieguši savu redzējumu pašvaldībai, pirms dažiem gadiem bija pat tehniskā projekta iepirkums – tas vairākas reizes izgāzās, un šobrīd esam sākotnējā punktā, kad jāsāk viss no jauna, un tas ir vairāku gadu jautājums. Tuvojas vēlēšanas – redzēsim, kā šis jautājums tiks risināts. Diemžēl bez mūsdienīga ēku kompleksa un infrastruktūras nav lietderīgi veidot jaunu ekspozīciju.
KS: Iespējams, ka valsts varētu vairāk atbalstīt reģionālos muzejus (kuri šim statusam atbilstu). Mēs redzam, ka ne vienmēr pašvaldības spēj atbalstīt savus muzejus.
AS: Iespējams. Pašlaik tas risināms tikai caur pašvaldību iesniegtiem pārrobežu vai citu fondu (bet joprojām pašvaldību koordinētiem) lielajiem projektiem. Bet tas būtu valsts līmenī jāpārskata – iespējamais atbalsts pašvaldību muzejiem.
Muzeju likumā pašlaik ir grozījumi – muzejs var pretendēt uz reģionāla muzeja statusu. Bet līdz galam tas jautājums nav atrisināts – kas to finansē, kā tālāk darbojas šāda statusa muzejs?
Jā, mēs varētu pēc savas iniciatīvas atbilstoši visiem kritērijiem pieteikties uz reģionāla muzeja statusu, bet tajā mirklī pašvaldība mūs vairs nefinansēs.
Arī šogad, plānojot budžetu, mums bija uzdevums, ka budžetam jābūt par septiņiem procentiem mazākam nekā iepriekšējā gadā, jo pašvaldībā ir uzsāktas ļoti lielas būves, kas prasa milzīgus ieguldījumus. Un nācās to muzeja nabaga budžetiņu vēl samazināt.
Ja mēs būtu startējuši uz reģionālā muzeja statusu, tad es iedomājos situāciju, kad, nedod Dievs, pēc vēlēšanām sāktos arī cilvēkresursu optimizācija, – kā tad mēs to visu kopā varētu pavilkt?
Ja tas tiktu risināts Reģionālās attīstības aģentūrā, tad es redzētu iespēju. Ja mums mainās pakļautība, piemēram, reģionālie muzeji pāriet Reģionālo attīstības centru pakļautībā. Es tagad, protams, nedaudz fantazēju. Tas ir jauns sākums.
Atrodoties šajā statusā un finansējuma modelī, viss balstās uz entuziasmu. Man gribētos uzsvērt, ka mēs jau diezgan daudz un ilgi esam strādājuši tikai ar entuziasmu, algas kultūras jomā ir salīdzinoši mazas. Vispār Rēzeknes pašvaldība ir no tām pašvaldībām, kurās atalgojums muzejā ir ļoti zems. Arī Daugavpils lielajā pašvaldībā kultūras darbiniekiem atalgojums nav liels. Bet ir mazākas pašvaldības, kurās atalgojums muzeju un kultūras darbiniekiem ir krietni lielāks, piemēram, Preiļu un Ludzas pašvaldībās, Balvi nedaudz atpaliek. Jo lielāka pašvaldība un vairāk vajadzību, jo grūtāk muzejiem sevi un savu lietderību pierādīt.
KS: Varbūt valsts varētu reglamentēt vismaz atalgojuma jautājumu?
AS: Cik man ir zināms, Kultūras ministrijas pakļautības iestādēm atalgojums pēdējos gados ir pieaudzis. Kas attiecas uz pašvaldību muzejiem, vienmēr ir bijusi tāda nostāja, ka pašvaldība ir kā sava republika, kas pati par to arī lemj.
Valsts akreditācijas komisijas jau vairākos akreditācijas atzinumos ir rakstījušas ieteikumu pašvaldībai, ka, rēķinot pēc muzeja darba apjoma, būtu jāpārskata speciālistu atalgojums. Tas viss ir iesniegts pašvaldībā, viņi to zina, bet ir bijušas arī atbildes, ka muzejs nevar būt izņēmums – ja paaugstina, tad jāpaaugstina visām kultūras iestādēm.
No 2013. gada muzejs ir Kultūras tūrisma aģentūras paspārnē. Tātad pašvaldība deleģējusi šo kultūras un tūrisma funkciju īstenot aģentūrai, kuras struktūrā ir vairākas iestādes – Tūrisma attīstības centrs, bibliotēka ar savām filiālēm, Latgales Kultūrvēstures muzejs, Nacionālo biedrību kultūras nams ar teātri.
No visām šīm kultūras iestādēm valsts akreditācijas statuss ir tikai bibliotēkai un muzejam. Un mans rosinājums kādreiz bija, ka šis valsts akreditētās iestādes statuss varētu būt kritērijs atalgojuma pārskatīšanai.
Pieaug minimālais atalgojums valstī, un mūsu muzejā tūlīt arī būs situācija, ka minimālais atalgojums ir 500 eiro, bet speciālistam – “uz papīra” nepilns 100 eiro vairāk. Atalgojums ir ļoti neadekvāts.
KS: Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc ir grūti piesaistīt jaunus speciālistus. Un šeit es domāju, ne tikai Latgales Kultūrvēstures muzejā, bet pašvaldību muzejos Latvijā kopumā. Ja mēs atgriežamies pie LMP, kurā jūs pašlaik pārstāvat Latgales reģiona muzejus, – kā Latgales reģiona muzeji izvēlas, kuru pārstāvi deleģēt darbam LMP?
AS: Tas vienmēr ir bijis vēlēšanu process. Pirms katra nākamā LMP sasaukuma katrs muzejs iesūta savus kandidātus, un tad, kad notiek reģionālās sanāksmes (jau vairākus gadus mums ir tāda laba tradīcija sanākt visiem reģiona muzejiem kopā un pārrunāt pagājušā gada veiksmes, neveiksmes, paanalizēt vienam otra darbu), mēs balsojam par kandidātu darbam LMP.
Pašā sākumā, kad tikko tiku iecelta par Latgales Kultūrvēstures muzeja direktori, gandrīz vai mantojumā saņēmu arī darbu LMP, pārstāvot Latgales reģionu. Bija viedoklis, ka Latgales Kultūrvēstures muzeja iepriekšējā direktore Helēna Bernāne tur bija un arī tagadējai direktorei šis darbs jāturpina.
Man personīgi tas sākuma posms bija ārkārtīgi nozīmīgs un svarīgs. Man tas ļoti daudz deva profesionāli. Daudz apguvu, mācījos, un man bija ļoti interesanti. Arī citos sasaukumos tiku ievēlēta.
Bieži tas ir kūtrums. Negribu nevienu aizvainot, bet dažreiz nostāja no citiem kolēģiem bijusi – “Tikai ne mani! Tu tur jau esi un labāk zini, un jūs tur Rēzeknē esat centrs.” Tā es pēc pirmās ievēlēšanas arī nākamajā reizē atkārtoti paliku darboties LMP.
Kad mani divi termiņi bija pagājuši, tika ievēlēta Preiļu muzeja direktore Tekla Bekeša, un tad atkal atgriezās pie Latgales Kultūrvēstures muzeja.
Bet mums ir arī ļoti daudz jauni speciālisti – ne tikai pie mums, bet arī citos Latgales muzejos, un noteikti nākamajā termiņā būtu jādod iespēja darboties LMP kādam citam.
Tas ir ļoti svarīgi arī pašam, to varu teikt pēc savas pieredzes.
KS: Kā jūs raksturotu LMP lomu Latgales muzeju attīstībā? Kā tas bija sākumā, kad LMP tika izveidota, un kā tas ir mainījies laika gaitā (ja vispār ir mainījies)?
AS: Godīgi sakot, mēs visi esam pakūtri. Nedaudz paskatīties plašāk ārpus sava muzeja, izkāpt no komforta zonas ir ļoti grūti.
Piemēram, runājot par iepriekš minētajām reģionālajām sanāksmēm, – es gatavoju pārskatus par šīm sanāksmēm un aicinu kolēģus iesūtīt svarīgāko informāciju, svarīgākos aspektus vai kādu problēmjautājumu, ko varam kopīgi risināt, – šo lūgumu parasti jāatkārto vairākas reizes. Jā, mēs esam aizņemti savā ikdienā, katram muzejam ir daudz problēmu, bet tomēr būtu jāatrod un jāgrib atrast laiku kopīgai izvērtēšanai.
Bet ir arī labas lietas. Ir bijuši kopīgi skaisti pieredzes apmaiņas braucieni. Esam braukuši pa Baltiju, bijuši Vācijas (Bavārijas) muzejos, divtūkstošo gadu sākumā bija sadarbība ar Maskavas Tūrisma institūtu – bija noslēgts līgums starp Latvijas Republikas Kultūras ministriju un Maskavas Kultūras un tūrisma institūtu. Ik vasaru, apmēram piecus gadus, braucām uz vasaras sesijām – es braucu, bija arī kolēģi no Daugavpils un Ludzas muzejiem. Tas bija vērtīgs ieguvums – gan muzeju lielā pieredze, gan literatūra. Un vairāki institūti, kur muzeju speciālisti apgūst zināšanas. Mums šis ceļš sākotnēji bijis vairāk tālākizglītības formā, paldies arī toreizējai MVP, kura sadarbībā ar Kultūras akadēmiju uzsāka Muzeoloģijas maģistrantūras programmu, kā arī piedāvāja tālākizglītības kursus muzeju speciālistiem.
Arī Latvijas Muzeju biedrība organizēja mācības.
Toreiz no Maskavas atvedu fundamentālu literatūru par muzeju lietām, vairākas šīs grāmatas sākotnēji tika izmantotas lekcijām Latvijas Kultūras akadēmijā.
Ir bijušas arī kopīgas Latgales reģiona muzeju izstādes, kopīgi esam mēģinājuši iekļauties tūrisma maršrutos un izdot kopīgus bukletus. Bet ļoti lieli sadarbības projekti nav bijuši.
KS: Kas tam ir traucējis? Muzeji viens otru redz kā konkurentus, ne kā sadarbības partnerus?
AS: Man, protams, tā negribētos domāt. Kaut gan – varbūt arī tas kaut kur pavīd. Katram muzejam ir sava niša, misija un vīzija. Bet konkurence nav neveselīga. Kaut vai piedalīšanās projektos.
Man tomēr šķiet, ka tas vairāk ir jautājums par ieinteresētību un izkāpšanu no savas ierastās ērtuma, komforta zonas. Neieinteresētība tomēr ir ļoti liela. Es gribu cerēt – mums muzejā arī ir jauni speciālisti, un es redzu – ja cilvēks ir savā vietā, tad viņam ir iedvesma, entuziasms, un mācoties viņš var panākt daudz. Ja nav intereses un ja cilvēks neredz muzeja kopējo vīziju, tad nekā.
Vispār jau ir tā, ka viens cilvēks muzejā nevar neko izdarīt, muzejā svarīgākais ir prast strādāt komandā un visiem iet uz vienu mērķi.
Pa šiem gadiem es esmu mēģinājusi komandu vākt un turēt kopā, bet, cik daudz tas ir izdevies, tas jau cits jautājums. Ir bijuši dažādi apstākļi. Manā redzējumā svarīgākais ir komanda – profesionāla, motivēta, ieinteresēta un tāda, kura redz rezultātu. Un arī ticībai ir jābūt, ka rezultāts būs.
Man ļoti gribētos atzīmēt pēdējo gadu veikumu – kad tuvojās valsts simtgade, mēs uzdrīkstējāmies celt gaismā tādu senu jautājumu kā Latgales kongress. Kad daudzi vēsturnieki teica: “Nu, ko jūs tur pacelsiet, ko jūs tur “kasīsieties”, kas tur būs? Tāpat nekas nebūs, nekā jau tur nav!” Un tomēr izstāde bija jaunatklājums ļoti lielai sabiedrības daļai. Varbūt daļai rēzekniešu pēc šīs izstādes tika celta pašapziņa un lepnums par vietu, savu sapņu citāda izpratne. Man tā gribas cerēt.
KS: Vai Latgales muzeji optimāli izmanto iespējas piesaistīt papildu finansējumu?
AS: Es domāju, ka varētu darīt labāk. Vienmēr var labāk. Tomēr, ja mēs runājam par pārrobežu projektiem, tas lielā mērā ir atkarīgs no pašvaldības, jo muzejs viens pats šajos projektos piedalīties nevar – ir jābūt juridiskai personai, un tā ir pašvaldība.
Bet arī jau minētajās VKKF mērķprogrammās, es domāju, mēs varētu aktīvāk piedalīties. Bieži pietrūkst laika un kapacitātes, bet man patīk citu muzeju kolēģu kādreiz teiktais, ka “mēs tos projektus rakstām, liekam kaudzītē un, tikko paveras kāda iespēja, pieslīpējam un iesniedzam”.
Jāatzīmē, ka pa šiem gadiem muzeju funkcijas paplašinājušās, darba apjoms pieaug, mums ir jāuzņemas jaunas lomas – ne tikai pētnieku, izglītotāju, ekonomikas balstītāju un tūrisma jomas atbalstītāju, bet arī daudzas citas. Kapacitāte bieži vien ir par mazu. Bet iespējas ir, un tomēr vajadzētu darboties aktīvāk.
KS: Gadu laikā daudzas lietas ir mainījušās, arī muzeju pārvaldīšanā ir bijušas pārmaiņas – likvidēta Muzeju valsts pārvalde, apvienota arī Kultūras ministrijas Muzeju nodaļa utt. Ko tas nozīmē, piemēram, Latgales Kultūrvēstures muzejam? Vai ir izmaiņas un kā to jūtat muzeja ikdienas darbā?
AS: Es gribētu pārformulēt – kā tas jūtams muzeju nozarē kopumā? Jo MVP bija nozares lobijs un nozares iznesēja gaismā, problēmjautājumu risinātāja. Tas bija svarīgākais.
Muzejs savu ikdienas dzīvi vairāk organizē sadarbībā ar dibinātāju. Tā komunikācija mums ir ļoti svarīga.
Bet kopumā muzeju nozarei tas nav nācis par labu. Apvienotajā Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļā, protams, ir visas atmiņas institūcijas, bet, lai vienu nozari maksimāli lobētu un attīstītu, tas tomēr ir zaudējums.
Kad bija MVP, mēs kopīgi taisījām pārskatus, tika izrunātas katras muzeja jomas problēmas. Bija ciešāka un konkrētāka darbība. Protams, ir palikusi muzeju akreditācija un citi lielie jautājumi, bet pamatīgāk iedziļināties – tam neatliek pašlaik laika un kapacitātes. Jo speciālistu šajā apvienotajā nodaļā ir krietni mazāk. Daudzi jautājumi tiek apspriesti LMP un tad tālāk savos reģionos.
KS: Vai reģionu muzejiem tiek veltīta pārāk maza uzmanība, ja mēs skatāmies no perifērijas – no Latgales uz Rīgu? Vai tomēr tas ir pietiekoši? Vai kaut kas būtu jāmaina?
AS: Ja tā būtu atsevišķa pārvalde, es domāju, tai jābūt sava veida lobijam gan ārpus Latvijas, gan Latvijā.
Pašreiz Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļa daudz ko diktēt muzeju nozarē nevar – piemēram pašvaldībai. Pašvaldībai ir sava teikšana, savs redzējums, savs finansējums, un viss, kas nāk no nodaļas vai citurienes, var būt tikai ieteikuma formā.
Viss ir atkarīgs no tā, vai pašvaldība šo ieteikumu uzklausa. Varbūt kādai mazai pašvaldībai ieteikums no Kultūras ministrijas šķiet prestižs, lielākai pašvaldībai tas nenozīmē neko. Tā tas godīgi arī ir.
KS: Nonākam atpakaļ pie pašvaldības. Kā šo nu jau vairāk nekā 30 gadu laikā ir mainījusies muzeja sadarbība ar pašvaldību?
AS: Es jau sarunas gaitā šim jautājumam pieskāros. Ja mēs skatāmies laika nogrieznī no 80. gadu sākuma, tad jāsaka, ka viss iet viļņveidīgi. Kultūra un muzeji diemžēl nevienā pašvaldībā nav bijuši prioritāte. Tas vienmēr ir bijis nemitīgs darbs – pierādīt muzeja nepieciešamību. Ko mēs varam dot pašvaldībai, ko pašvaldība zaudēs, ja notiks muzeja resursu optimizācija. Tas tā ir bijis vienmēr, visos laikos. Jāņem vērā arī politiskais jautājums, kuram es pieskāros. Tas pašvaldībās ir ļoti svarīgs.
Nevar teikt, ka muzejs ir aizmirsts un nekad nav pieminēts, tas arī nebūtu godīgi. Piemēram – cik laimīgi mēs bijām par jau pieminēto 2010. gada rekonstrukcijas projektu! Tik skaistu projektu nebijām piedzīvojuši kopš muzeja dibināšanas. Arī pašvaldība bija lepna, ka beidzot ir atjaunots muzejs.
Tad mums vēl nebija ne koncertzāle “Gors”, ne radošo interešu centrs “Zeimuļs”, nebija šo lielo objektu, un muzeja zāles bija gandrīz vienīgā vieta, kur notika visi pasākumi. Tagad pašvaldībā ir izvēles iespēja, uz kuriem objektiem vest delegācijas un kur rīkot pasākumus. Lieli, skaisti kultūras objekti, kuri piedāvā arī citas iespējas. Un muzejam šajā situācijā ir arvien grūtāk sevi pierādīt.
80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad mana priekšgājēja direktore Helēna Bernāne darbojās pašvaldībā kā deputāte, bija sava veida lobijs, jo daudzi jautājumi bija ātrāk un vieglāk atrisināmi.
Šodien mūsu intereses lielā mērā pārstāv Kultūras un tūrisma aģentūra. Muzejam pat nav iespēja tieši runāt ar savu pašvaldību bez aģentūras starpniecības. Arī jautājumu risināšana līdz ar to ievelkas. Pēdējos gados, kopš esam aģentūrā, mūs, kultūras iestāžu vadītājus, arī uz budžeta apspriešanas sēdēm neaicina, jo mūs pārstāv aģentūra. Un ļoti daudzu jautājumu iznākums ir atkarīgs no tā, kā to saprot, redz, prot aizstāvēt, pasniegt, lobēt mūsu aģentūra.
Protams, ir arī dažāda veida atbalsts. Bet ir arī neveiksmīgāki stāsti – es minēju muzeja infrastruktūras sakārtošanu un mūsu vēsturisko ēku, kura ir ļoti sliktā stāvoklī. Muzejs katru gadu iesniedz izskatīšanai šo projektu. Katru gadu uz to ejam, bet pagaidām tam nav pienākusi kārta.
KS: Vai pirms aģentūras laika muzeja manevrēšanas spējas un rocība bija lielāka nekā pašlaik?
AS: Tā varētu teikt. Es 2002. gadā sāku vadīt muzeju, un līdz 2010. gadam, ejot un aizstāvot budžetu pašvaldībā personīgi, man izdevās pierādīt, ka mums vajag sabiedrisko attiecību cilvēku, ka mums ir vajadzīgs datorspeciālists, ka mēs esam institūcija, kurai ir nopietni jāstrādā. Jāsaka, ka katru gadu šīs štata vietas mums iedeva.
Tad nāca krīzes gadi, kad visiem vajadzēja “optimizēties” un dažas savas štata vietas atdot. Tad, ātri vien pēc krīzes, pašvaldība lēma, ka toreizējā Kultūras pārvalde – nodaļa pašvaldībā – tiek likvidēta un visas kultūras un tūrisma funkcijas pārņem jaunizveidotā aģentūra, kas darbojas gandrīz kā pārvalde un kuras struktūrā ietilpst visas kultūras iestādes. Protams, ka jautājumu risināšana sarežģījās. Aģentūrai tagad ir četras piecas iestādes, viņiem ir grūti izvērtēt, kurai būs prioritāte. Budžeta summa ir iedota uz visu aģentūru, un tad viņiem ir jāskatās, vai atstāt lauvas tiesu lieliem, publiskiem pasākumiem vai sadalīt starp institūcijām – varbūt citreiz starp institūcijām, kuru iekšējo darbu, būtību un budžeta nepieciešamību mēs līdz galam pat īsti nesaprotam.
KS: Izskatās, ka šādas sistēmas izveide ir sarežģījusi muzeja darbu.
AS: No vienas puses, jā. No otras puses, finansējumu, visiem kopā esot, varbūt pat ir dabūt vieglāk – ir kopējā summa. Dabūt kaut kam specifiskam un atsevišķam, piemēram, muzeju vai bibliotēku jomai, ir grūti – to mazāk izprot, mazāk atbalsta, un tad šie jautājumi paliek otrajā plānā.
Es negribētu teikt, ka darbība ir tikai apgrūtināta, jo ir jautājumi, kuros ir vieglāk, piemēram, visi auditi – tie notiek aģentūrā. Protams, mūs pārbauda un budžeta projektus joprojām katra iestāde sastāda un iesniedz atsevišķi, bet runāt par budžetu un citiem jautājumiem iet tikai aģentūra.
Kad bijām Kultūras pārvaldes pārziņā, gāja pārvaldes pārstāvji un galvenā grāmatvede, un vienmēr arī iestāžu vadītāji. Vai tas ir laika taupīšanas jautājums, es nezinu.
Te veidojas pakāpju sistēma – tu prezentē savu ideju vienam, viņš tavu domu saprot pa savam un pasniedz tālāk, un gala rezultāts iznāk tāds, kāds iznāk.
KS: Vai šo gadu laikā aģentūrai un pašvaldībai ir izveidojusies pietiekama izpratne, kas ir muzejs un ko tas dara, kāds ir muzeja pienesums?
AS: Esmu daudz runājusi aģentūrā un kopsapulcēs, uz kurām nāk arī izpilddirektors, un kopumā doma ir saprotama, nekad klaji netiek teikts “nē”. Bet rezultāts ne vienmēr ir tāds, kādu mēs vēlētos. Es domāju, ka trūkst iedziļināšanās detaļās un niansēs. Aģentūra ir nākusi uz valsts akreditācijas komisijām, ir bijusi klāt un redzējusi, kā notiek darbs un vērtēšana.
Es pat teiktu, ka aģentūrai, iespējams, ir pārāk liela pietāte pret pašvaldību, lai pārstāvētu un aizstāvētu savas iestādes. Pietāte pēdiņās. Es nedomāju, ka tā absolūti nesaprot, ko kura iestāde dara. Mēs saņemam arī labus vārdus par izstādēm, ekspozīcijām, izdevumiem, lai arī bieži vien tie ir nākuši grūtā ceļā.
KS: Cerams, ka šī komunikācija laika gaitā uzlabosies. Noslēgumā es gribētu pajautāt, kā jūs redzat Latgales Kultūrvēstures muzeju pēc pieciem desmit gadiem?
AS: Pirmkārt, es gribētu sakārtot infrastruktūru, lai šī vēsturiskā ēka nesabrūk. Otrkārt, vēlētos, lai mēs varam izveidot mūsdienīgu ekspozīciju, izpētot savas kolekcijas.
Kad muzeja komplekss tika atklāts, es teicu (un tagad gribu to atkārtot), ka Rēzekne man šķiet liela pilsēta un liela pašvaldība un pilsētai būtu cienīgi atklāt un uzturēt sakārtotu, mūsdienīgu muzeju. Tas būtu pašvaldības, pilsētas pašcieņas jautājums. Jo arī muzejs ir tas, kas savu pašvaldību prezentē tālāk.
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs