Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajai, kuras karjera aizsākās 20. gadsimta 70. gadu beigās, pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai bibliotēkas darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: “30 neatkarīgas muzejniecības gadi” ir interviju sērija lielākoties ar muzejniekiem, bet procesā man šķita, ka svarīgi sēriju nedaudz paplašināt un runāt arī ar citu kultūras mantojuma jomu ekspertiem, tāpat arī ar sadarbības partneriem, kuri ir bijuši līdzdalīgi muzeju jomas attīstībā un procesos visu šo periodu. Ir Nikolausa fon Himzela gads, tāpēc nolēmu, ka šo paplašinājumu iesāks saruna tieši ar jums, jo jūsu institūcija glabā Himzela dienasgrāmatas, kuru tulkojumu sadarbībā ar jums domnīca Creative Museum uzņēmusies izdot.
Venta Kocere: Un mums nākamgad būs 500 gadi! Šogad sākam pamazām iet uz jubileju.
IZS: Sāksim ar manu tradicionālo jautājumu – kā jūs nonācāt bibliotēkā?
VK: Es vispār esmu limbažniece. Neesmu dzimusi Limbažos, bet dzīvoju tur no divu gadu vecuma līdz vidusskolas beigšanai. Kad bija jādomā, kur studēt, citi no mūsu klases aizgāja gan uz ķīmiķiem, gan uz ekonomistiem. Uz filologiem netaisījās iet neviens. Bet es jau no beidzamajām klasēm zināju, ka mani interesē literatūra, bibliotekārās zināšanas, jo mums Limbažos bija ļoti jauka bērnu bibliotēka un patīkama, ieinteresēta vadītāja Iraīda Dzenīte. Jau vidusskolas laikā mums bija tāds bibliotēkas draugu klubiņš. Laikam tas mani kaut kā ietekmēja, un es nolēmu, ka stāšos Latvijas Universitātes [LU] Filoloģijas fakultātē.
Strādāt skolā es gluži negribēju, nolēmu, ka studēšu bibliotēku zinātni, un tad jau redzēs, kā būs. Kad beidzu universitāti, nāca interesants piedāvājums – man neko nejautājot, vietējie priekšnieki bija izdomājuši, ka es ar lielu sajūsmu pieņemšu Limbažu rajona Komjaunatnes komitejas sekretāres amatu. Mani dati jau bija nosūtīti uz centrālkomiteju. Es biju ļoti pārsteigta, teicu, ka man nav jautāts. Man atbildēja – ko tur jautāt, pats par sevi skaidrs, ka paveras tādi horizonti, ārzemes un iespējas veidot karjeru tālāk. Es iebildu, ka man tomēr vajadzēja pajautāt. Protams, ar to es visus – gan bijušo jeb esošo komjaunatnes sekretāru, gan partijas pārstāvjus – pārsteidzu, jo es pateicu “nē”. Un sapratu, ka Limbažos man vairs palikšanas nav.
Nolēmu, ka braukšu uz Rīgu. Patiesībā arī gribēju strādāt Rīgā, jo Limbaži man likās pārāk mierīgi. Tā kā man nebija nekāda nosūtījuma, izdomāju, ka iešu uz LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālo bibliotēku. Es tur pāris reizes biju bijusi, jo tur mums bija lekcijas. Fundamentālā bibliotēka atradās toreizējā Komunālajā ielā 4 (šobrīd Vāgnera ielā) – ēkā ar skaistām lasītavām un katalogu zāli.
IZS: Kurš gads tas bija?
VK: Tas bija 1977. gads. Komjaunatnes piedāvājumu nebiju pieņēmusi, tādēļ pati nolēmu meklēt darbu. Mani visvairāk bija aizvainojis tas, ka man jautāja: “Tu tiešām gribi strādāt bibliotēkā – sieviešu kolektīvā?” Tā bija manas pacietības pēdējā pile. Es teicu: “Jā, es gribu strādāt to, ko esmu studijās apguvusi un kas ir mana specialitāte.”
Iegāju bibliotēkā Komunālajā ielā 4, tur bija kāpnes, garderobe un vieta, kur lasītāji gaidīja, bet uzzināju, ka uz Kadru daļu jāiet pa “melnajām kāpnēm”, kas bija pabriesmīgas.
Uzkāpu ceturtajā stāvā, atradu Kadru daļas vadītāju, pastāstīju par sevi, ka esmu beigusi LU un gribētu šeit strādāt. Nodaļas vadītāja Elza Ozoliņa bija ļoti barga un man jautāja, kas mani vairāk interesē – strādāt lasītavā vai krātuvē. Atbildēju, ka negribu tikai citiem pienest materiālus, bet gribu pati pētīt. Un viņa sacīja, ka tad jau man laikam derētu Zinātniskās bibliogrāfijas nodaļa. Es piekritu. Viņa teica, ka runāšot ar Zinātniskās bibliogrāfijas nodaļas vadītāju Jāni Paegli (1926–2014) – redzēšot, ko viņš teiks. Sarunājām, ka piezvanīšu vai atnākšu pēc kāda laika.
Par Jāni Paegli es biju tikai dzirdējusi, personīgi pazīstami nebijām. Pēc kāda laika atkal aizgāju pie Elzas Ozoliņas, un viņa sacīja, ka ir ar mieru mani ņemt darbā, bet ar nosacījumu, ka divu nedēļu laikā iegūšu Rīgas vai Rīgas rajona dzīves vietas pierakstu. Es biju pierakstīta Limbažos, bet ar vecāku palīdzību atradu dzīves vietu privātmājā Babītē, un mani tur arī pierakstīja. Tā mana karjera bibliotēkā sākās.
Vēl maza atkāpe – man bija teicams kursa darbs, kas bija gandrīz diplomdarba līmenī, par darbu ar bērniem bērnu bibliotēkā, jo man kopš vidusskolas bērnu bibliotēku prakse bija ļoti tuva un es to labi sapratu, tādēļ pirmā vieta, uz kurieni es zvanīju, pirms gāju uz Fundamentālo bibliotēku, bija Viļa Lāča Latvijas Valsts bibliotēkas Bērnu nodaļa. Tās vadītāja teica, ka mani atceras, jo gāju pie viņiem saistībā ar kursa darbu, kurš viņai likās interesants, bet diemžēl nebija brīvu vietu. Un tā tas palika.
Tā es sāku strādāt Fundamentālajā bibliotēkā, slavenajā Muses namā, tajā pašā Komunālajā ielā 4 – Zinātniskās bibliogrāfijas nodaļā. Sākumā man likās diezgan traģiski, jo visi kolēģi bija vecāka gadagājuma cilvēki. Nodomāju: “Ak, Dievs, kaut būtu viens jauns cilvēks!” Drīz iepazinos ar Gunitu Štāli – kolēģi, kas arī tikko bija sākusi strādāt. Nopriecājos, ka būs vismaz, ar ko kopā kafiju iedzert vai kaut kur aiziet, jo pārējie izturējās ļoti nopietni un stingri. Pie sevis klusībā nodomāju, ka tā jau arī būs, kā man Limbažos teica, – būšu savu dzīvi norakstījusi un te no garlaicības varēšu nomirt. Bet vispirms sadraudzējāmies ar Gunitu, tad parādījās arī Svetlana Čvanova un Ludmila Bessmertnova, kuras bija ļoti interesantas, zinošas dāmas. Izrādījās, ka nemaz tik drūmi nav.
Vadītājs Jānis Paeglis kā manu pirmo pienākumu uzdeva veidot bibliogrāfisko kartotēku par ūdens resursiem un to piesārņošanu. Ja viss būšot labi, pēc kādiem trīs gadiem es varēšot uzsākt darbu pie biobibliogrāfiju sastādīšanas.
Jau zināju, ko nozīmē biobibliogrāfija, un mani tas patiešām interesēja. Tā bija sērija par Latvijas zinātniekiem, kas sastāvēja no nelielas biogrāfiskās daļas un pilnīgas bibliogrāfijas. Biobibliogrāfijas sastādīja gan mirušiem, gan dzīviem zinātniekiem. Es nodomāju: “O, par dzīvajiem gan būtu ļoti interesanti – iepazīties, parunāt ar cilvēku. Bet jāgaida trīs gadi… Nu labi – kā būs, tā būs.”
Pagāja nepilns gads, un Paeglis sacīja: “Venta, ir jāgatavo papildinājumi ķīmiķa, akadēmiķa Alfrēda Ieviņa biobibliogrāfijai, un es šo darbu gribētu uzticēt jums.” “Bet trīs gadi taču vēl nav pagājuši?” “Jūs varēsiet.” Ieviņš bija pirmais, kuram es sastādīju biobibliogrāfiju, un tad jau tas aizgāja.
Bija jāsagatavo biobibliogrāfijas akadēmiķiem Augustam Kirhenšteinam un Ritai Kukainei, tad – diviem slaveniem vīriem, par kuriem tagad runā ar smaidu. Tas bija Zinātņu akadēmijas viceprezidents, vēsturnieks Aleksandrs Drīzulis un Zinātņu akadēmijas galvenais zinātniskais sekretārs Vilis Samsons. Sākumā ar bažām domāju, kā būs, jo Zinātņu akadēmija toreiz likās nesasniedzams zinātnes templis, bet abi akadēmiķi bija ļoti atsaucīgi. Lai gan man, jaunajai speciālistei, toreiz nebija skaidrs, kāpēc Vilis Samsons lūdza darbus par jaunlatviešiem neminēt. Savukārt, sastādot Aleksandra Drīzuļa biobibliogrāfiju, redzēju, ka bija ļoti daudz publikāciju žurnālos “Padomju Latvijas Komunists” un “Padomju Latvijas Boļševiks”. Kārtojot publikācijas hronoloģiski, bija redzams, ka vienā gadā publicēts raksts “Latviešu tauta – krievu tautas labākais draugs”, bet nākamajā gadā – “Latviešu tauta – krievu tautas vislabākais draugs”. Es par to, protams, pasmaidīju. Saskarsmē ar mani – jauno bibliogrāfi – viņi bija korekti un draudzīgi cilvēki.
Un tā man pakāpeniski rindojās dažādu zinātņu nozaru pārstāvjiem sagatavoto biobibliogrāfiju skaits.
Es aktīvi piedalījos arī bibliotēkas sabiedriskajā dzīvē. Mums toreiz bija 300 darbinieku, un mani 26 gadu vecumā ievēlēja par bibliotēkas arodkomitejas priekšsēdētāju. Direktors Eduards Arājs (1919–2001), kurš mani pieņēma darbā, Otrajā pasaules karā bija pulka baterijas komandieris, bet ļoti cilvēcīgs un kā bibliotēkas direktors – godavīrs. 2019. gadā, kad gribējām sarīkot Arājam veltītu simtgades atceres pēcpusdienu, izrādījās, ka tagadējie darbinieki viņu pazinuši minimāli, bet viņa līdzgaitnieki jau mūžībā.
1979. gadā kopā ar Gunitu Štāli startējām jauno speciālistu konkursā un ieguvām pirmās vietas. Pirms konkursa direktors paziņoja, ka divi uzvarētāji varēs braukt pieredzes apmaiņas braucienā uz kādu no PSRS republiku zinātņu akadēmiju bibliotēkām. Un tā mēs ar Gunitu braucām nedēļu uz Erevānu – Armēnijas Zinātņu akadēmijas bibliotēku.
Atvadīšanās no Spoguļzāles (Vāgnera zāles), godinot LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas darbiniekus, 1980. gada 6. novembrī. No kreisās: dzejnieks Imants Auziņš, direktors Eduards Arājs, arodkomitejas priekšsēdētāja Venta Kocere, Jāņa Misiņa Latviešu literatūras nodaļas vadītājs Arnolds Zandmanis.
Venta Kocere Zinātniskās bibliogrāfijas nodaļā 1980. gada 23. novembrī.
Man par lielu pārsteigumu, 1981. gadā Jānis Paeglis nolēma kļūt par zinātnisko līdzstrādnieku, bet man piedāvāja savu nodaļas vadītāja amatu. Atkal bija jauni izaicinājumi – varēju ne tikai izpildīt, bet arī paust savu viedokli un ieviest savas iniciatīvas. Viena no iniciatīvām bija biobibliogrāfijas sērija, kuru es paplašināju, jo man likās, ka līdzšinējā pieredze ir kā kadru anketa zinātnieka dzīves un zinātniskās darbības apraksta vietā. Biju priecīga, ka varēju ne tikai turpināt, bet arī attīstīt šo sēriju. Un tā turpinās joprojām, jo ir Latvijas zinātnes vēsture.
IZS: Nedaudz atkāpjoties – kas toreiz bija Fundamentālā bibliotēka?
VK: Fundamentālā bibliotēka ir tā pati mūsu bibliotēka, tikai toreiz tā saucās LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka. Runājot par mūsu bibliotēkas vēsturi, tā ir mainījusi nosaukumus, piederību un atrašanās vietas, bet nav pārtraukusi savu darbību. Bibliotēka ir dibināta 1524. gada 6. martā (protams, datums ir nosacīts – zināms, ka ap Gavēņa laiku). Pirmā atrašanās vieta bija Doma baznīcas krusteja, tad – Rīgas rātsnams, kurš 1941. gadā dega un kur ļoti daudz kas aizgāja bojā. 1980. gadā sākās pārcelšanās uz Lielvārdes ielu 24 Teikā. Eduarda Arāja laikā tika uzcelta liela 14 stāvu ēka, un krājumu pārveda uz turieni, kur bija aktīva darbība.
Līdz 1993. gadam Misiņa bibliotēka atradās Skolas ielā 3. Tas bija līdz brīdim, kad ienācām šeit (Rūpniecības ielā 10). Sākās direktora Edvīna Karnīša laiks, un sākās cīņa par vēl nepabeigto Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Partijas vēstures institūta un partijas arhīva ēku, jo tajā laikā Latvijas Augstākajā Padomē bija arī tādi deputāti, kas balsoja “pret” – nevajag bibliotēkai šo ēku. Tajā laikā Misiņa bibliotēka Skolas ielā 3 bija avārijas stāvoklī.
Desmit gadus biju Bibliogrāfijas nodaļas vadītāja, un tad mani uzaicināja par bibliotēkas direktora vietnieci zinātniskajā darbā. Direktors Edvīns Karnītis bija tehnisks cilvēks, nāca no Zinātņu akadēmijas Elektronikas institūta un par ēku Skolas ielā (par kuras romantiku lasītāji bija sajūsmā) teica – ēkas stāvoklis ir ļoti nopietns un var beigties traģiski.
IZS: Tad tā nebija speciāli bibliotēkai būvēta ēka?
VK: Nē. Vienmēr ar labu vārdu atceramies atjaunotās neatkarīgās Latvijas Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku, juristu Ilmāru Bišeru (1930–2011), arī komisijas priekšsēdētāju, kurš atbildēja par partijas īpašumu pārdali. Arī Latvijas Kultūras ministrija un tā laika ministrs Raimonds Pauls bija ieinteresēti, ka mēs atbrīvojam ēku Vāgnera ielā 4, kur bija slavenā Spoguļzāle.
Tad pamazām šeit sākām visu apgūt, bet mums vajadzēja piesaistīt diezgan lielu finansējumu, jo ēka nebija no ārpuses pabeigta. Tas apdares materiāls, starp citu, ir baltais armēņu tufs. Ēkas arhitekts bija Andris Briedis. Kad skatās no ielas uz mūsu durvīm, tur var redzēt plīvojošu sarkanu karogu – ja to nezina, var arī nepamanīt.
IZS: Kā bibliotēkā izjutāt pārejas laiku 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā? Un vai pirms tam jutāt ideoloģijas ietekmi uz bibliotēkas darbību?
VK: Jā, mums tas bija ļoti interesanti tieši tāpēc, ka mūsu bibliotēkā bija Specfonds. Tas bija tik stingri, ka pat man kā bibliogrāfei un pēc tam jau kā nodaļas vadītājai bija iespēja tur ielūkoties tikai ar speciālām atļaujām. Un tad 1991. gadā tas viss nokļuva atklātajā fondā – ne brīvpieejā, bet visiem pieejamā fondā.
20.–30. gadu periodika bija labi saglabājusies, jo ilgu laiku maz cilvēku to drīkstēja izmantot. Bet bija arī gadījumi, par ko mēs bijām ļoti pārsteigti. Specfonda vadītāja bija pārliecināta komuniste (pēc tam gan viņa emigrēja uz Vācijas Federatīvo Republiku), tik stingri viss bija jāievēro, bet atklājās, ka ir izgrieztas lapas, šis tas bija pazudis, un radās jautājums – kā pie tik stingras kontroles to varēja izdarīt. Bet šo gadījumu nebija daudz.
90. gadu sākumā bibliotēkā viesojās Jāņa Misiņa mazmeitas (es pie viņām arī 1994. gadā Čikāgā dzīvoju, kad uzstājos starptautiskā konferencē) un brīnījās, kā padomju laikā šo visu brīvvalsts presi tomēr neizmeta un saglabāja.
IZS: Un kā 90. gadu sākumā Akadēmiskajai bibliotēkai veidojās attiecības ar Latvijas Nacionālo bibliotēku [LNB]?
VK: Sadarbība vienmēr ir bijusi. Esam piedalījušies kopīgos digitālās bibliotēkas veidošanas projektos, atbalstījuši LNB veidotās izstādes, organizētās konferences.
IZS: Kāpēc bibliotēku sauca par Misiņa bibliotēku?
VK: Jānis Misiņš savās Gulbenes novada Tirzas pagasta Krācēs 1885. gadā sāka veidot bibliotēku un (neskatoties uz to, ka viņš bija aptiekārs) izveidoja to tik plašu, ka tās krājumā bija viss par Latviju un latviešiem. Savāca tik daudz, ka Krācēs vairs nebija vietas, un nolēma materiālus pārvest uz Rīgu un atvērt savu bibliotēku – Rīgas pilsētas bibliotēku. Kad nodibināja Zinātņu akadēmiju un mūsu bibliotēka jau bija Zinātņu akadēmijas sastāvā, 1954. gadā Misiņa bibliotēku pievienoja mums.
IZS: Un pievienoja arī Misiņa vārdu?
VK: Jā. Bet ilgus gadus (līdz 1992. gadam) tā bija Fundamentālās bibliotēkas Jāņa Misiņa Latviešu literatūras nodaļa. Tikai ar Jāņa Stradiņa atbalstu 1992. gadā, kad mainīja gan ielu, gan iestāžu nosaukumus, visu mūsu bibliotēkas struktūrvienību pārsauca par Misiņa bibliotēku. Ļoti daudziem šī nosaukuma maiņa un pamatojums nav skaidrs. Sanāk, ka tā ir bibliotēka bibliotēkā. Ja būtu iespējas un līdzekļi (kuru visdrīzāk nebūs), protams, Misiņa bibliotēkai vajadzētu būt atsevišķi. Jo Misiņa princips – viss par latviešiem un Latviju un latviešu autori jebkurā valodā – tiek turpināts un fonds ir vienkopus.
IZS: Par nākotnes plāniem runājot – dzirdēju, ka plānojat pārcelties uz Raiņa bulvāri LU galvenajā ēkā.
VK: Tagad ir runa tikai vairs par Rokrakstu un reto grāmatu nodaļu, jo Misiņa bibliotēkas krājumam tur nepietiks vietas. Vēl līdz galam nav zināms, bet tas būtu labi. Telpas izremontētas, ēka un vieta skaista.
IZS: Es domāju, ka visa bibliotēka pārcelsies uz Raiņa bulvāri.
VK: Sākotnēji tāda doma bija, ka visu bibliotēku pārceļ uz Raiņa bulvāri 19, un tad šo ēku varētu pārdot. Bet izrādījās, ka šeit mums ir lielāks apjoms nekā mums provizoriski atvēlētajā vietā Raiņa bulvārī, un telpas tur ir domātas auditorijām. Tās nekad nav būvētas ar domu, ka tur būs krātuves no grīdas līdz griestiem ar visu to smagumu un masu. Tagad ir jautājums tikai par Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas iespējamo pārcelšanu. Tā ir prominenta mūsu kolekcijas daļa, ja, piemēram, jārāda universitātes viesiem. Bet šo variantu vēl apspriežam.
IZS: 2023. gadu nosacīti varam saukt par Himzela gadu – uz Himzela novēlējuma bāzes pirms 250 gadiem tiek dibināts pirmais publiskais muzejs Baltijā. Savukārt LU Akadēmiskā bibliotēka ir viena no galvenajām Himzela vēsturiskā materiāla – dienasgrāmatu – glabātājām. Jums vispār krājumā ir visas fundamentālās vēsturiskās figūras – Himzels, Merķelis, Broce…
VK: Pauluči… Te jau var uzskaitīt veselu virkni.
IZS: Kādas, jūsuprāt, ir iespējas un izaicinājumi, kā kultūras mantojuma institūcijas var sadarboties šo visu izcilo personību un arī laikmetu pētniecībā?
VK: Jāsaka, ka mēs ļoti sadarbojamies ar Latvijas muzejiem, ar arhīviem – mazāk. Līdz šim regulāri sadarbojāmies arī ar LNB. Parasti ir tā, ka LNB ēkā rīko izstādi un lūdz mūs deponēt eksponātus un piedalīties satura izveidē. Piemēram, Merķelim veltītās izstādes kuratore bija mūsu Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa.
IZS: Kas ir Himzels LU Akadēmiskajai bibliotēkai?
VK: Ar Himzelu varam saistīt visu to, kas mums ir interesants: te ir starpkultūru dialogs, kultūras mantojums utt. Man šķiet, ka pirmais bija izdevējs un bibliotekārs Artis Ērglis, kurš uzrunāja un norādīja uz Himzela nozīmīgumu. Mēs visas šīs vērtības nevaram atklāt tikai pašu spēkiem, jo cilvēkresursu ir tik, cik ir. Esam priecīgi un pateicīgi par to, ka tika uzsākts Himzela dienasgrāmatu projekts. Mūsu kopīgais Himzela dienasgrāmatu tulkojuma un pētniecības projekts visiem liekas ļoti veiksmīgs.
Nikolausa fon Himzela (1729–1764) ceļojuma dienasgrāmatu iedvesmotu piezīmju burtnīcu atklāšana LU Akadēmiskajā bibliotēkā 2018. gada 6. decembrī. No kreisās: domnīcas Creative Museum vadītāja Ineta Zelča Sīmansone, LU Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere, muzeologs Raivis Sīmansons. Foto: Didzis Grodzs
IZS: Projekts vēl mērķtiecīgi turpinās – neiet ātri, bet virzās uz priekšu.
Noslēgumā – ja jums būtu jānosauc daži nozīmīgākie notikumi pēdējos 30 gados kultūras mantojuma nozarē, kurus jūs minētu? Kāpēc bija vērts strādāt bibliotēkā un, skatoties plašāk, arī kultūras mantojuma nozarē?
VK: Jau 2004. gadā izveidojām Ukrainas Informācijas centru. 2005. gadā pie manis atnāca mana laba paziņa, ukrainiete Valentīna Silava, kura dzīvo Latvijā, Ukrainā beigusi filologus, runā latviešu valodā un iztulkojusi Imanta Ziedoņa “Epifānijas”. Viņa sacīja – Ziedonis ļoti vēlas, lai grāmata iznāktu ukraiņu valodā. Ir vācu, angļu, čehu, krievu un citās valodās, bet nav ukraiņu valodā. Viņam ir tik daudz draugu dzejnieku Ukrainā, un gribētos, lai grāmata ir pieejama arī ukrainiski. Valentīna meklēja iespējas izdot šo grāmatu, bet neviens negribēja izdot. Riskējām un izdevām “Epifānijas” neticami ātrā laikā. Grāmata saņēma balvu par labāko oriģinālliteratūras izdevumu un 1. vietu Kijivā par labāko grāmatu, kas ir izdota ukraiņu valodā ārpus Ukrainas. Tas bija sirds projekts.
Tagad mūsu Ukrainas Informācijas centram ir pilnīgi citas funkcijas, pie mums nāk Ukrainas kara bēgļi, organizējam izstādes un pasākumus Ukrainas atbalstam. Piemēram, izstāde “Latviešu un ukraiņu mākslinieki Ukrainai” jau apceļojusi piecus Latvijas novadus. Tas ir mūsu morālais pienesums.
Izstādes “Dvēseles pieskārieni – sāpīgi, skumji un gaiši… Latviešu un ukraiņu mākslinieku darbi” atklāšana Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā 2023. gada 18. aprīlī.
Grafiskais dizains: Edvaards Percevs
Fotogrāfijas: Didzis Grodzs un no Ventas Koceres personīgā arhīva