Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajai, kuras karjera aizsākās 20. gadsimta 90. gadu sākumā, pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu nonāci muzejā?
Ginta Gerharde-Upeniece: Es mācījos Anrī Barbisa 11. vidusskolā (tagad to sauc par Franču liceju), kas bija ar padziļinātu franču valodas apguvi. Tad es nonācu baletskolā, pabeidzu un desmit gadus nostrādāju operā. Toreiz tas bija LPSR Operas un baleta teātris, un es biju baleta māksliniece. Man bija mazas lomas, biju kordebaletā, un virziens bija absolūti klasiskais balets – tāds, kāds bija Pēterburgā, kāds bija nācis no Parīzes, Itālijas. Manas pirmās viesizrādes kopā ar baleta trupu bija Lielajā teātrī, Maskavā.
Bet tad sākās tāds tukšais periods, kad daudzi brauca uz ārzemēm. Mēs palikām mājās. Tad man ģimenē, sevišķi vecmāmiņa, teica: “Kad tad tu vienreiz sāksi mācīties?” Tā es sāku iet sagatavošanas kursos mākslas vēsturē Latvijas Mākslas akadēmijā. Kursus pabeidzu, iestājos akadēmijā (tajā laikā bija minētais tukšais periods) un toreiz pabeidzu trīs kursus. Bet tad akadēmiju pametu – tomēr sapratu, ka abas lietas apvienot nav iespējams, jo kādi gadi bija pagājuši un mēs nokļuvām tā saucamajos braucienos. Šie ārzemju komandējumi apmēram 50 cilvēku sastāvā nozīmēja klasiskā baleta izrādes, tādas kā “Gulbju ezers”, “Pahita”, arī moderno baletu – “Karmena” u. c. Mēs viesojāmies dažādos teātros un uz pilsētu laukumiem speciali būvētās skatuvēs.
Man visu laiku bija neērti lielīties, bet sanāca tā, ka es daudz kur ar šiem braucieniem biju pabijusi. Man bija kauns teikt maniem pasniedzējiem akadēmijā, ka esmu bijusi Romā vai Florencē vai redzējusi Ēģiptes piramīdas, bijusi Izraēlā, Singapūrā, Malaizijā, Norvēģijā, mēnesi – Parīzē. Tas bija tāds padomju periods, kad brauca tikai sportisti, balets un vēl daži. Faktiski tas bija ļoti smagi, jo repertuārs bija viens un tas pats. “Gulbju ezeru” ilgu laiku vispār nevarēju klausīties, it sevišķi otrais cēliens man rādījās sapņos, kā murgi. Turklāt mēs braucām arī uz dienvidiem, piemēram, Singapūru, kur bija ļoti eksotiski, bet dejot karstumā – liels pārbaudījums.
Visās šajās vietās mums bija tā saucamā kultūras programma. Mēs bijām padomju kultūras darbinieki, mēs braucām caur Maskavu, un Maskavā mūs instruēja. Vietās, kur viesojāmies, mums bija dažādu nozīmīgu vietu apmeklējumu obligātā programma. Dzīvojām ārpus pilsētām, netālu, bet ārpus, lai mēs nestaigātu kaut kur lieki. Bet tajā pašā laikā kultūras programmu ietvaros mūs veda uz muzejiem. Tie bija 80. gadi, un mūs vadāja pa muzejiem obligātā kārtā. Parīzē tas, piemēram, bija Orsē muzejs un Luvra. Man vadība toreiz jautāja: “Ko tu skraidi pa muzejiem un baznīcām, ko tu tur vari atrast?” Bet man patika – nebija jau daudz iespēju tur lasīt vai pētīt, bet es krāju grāmatas un liku čemodānā ar domu, ka tad, kad būs laiks, es tās lasīšu.
Kairā, no mūsdienu viedokļa raugoties, bija ļoti primitīvs vēstures muzejs, bet tajā pašā laikā tur bija Tutanhamons utt. Par Parīzi es vispār nerunāšu – mēs tur muzejos vienkārši dzīvojām. Es gāju un pētīju. Es biju nedaudz atšķirīga no pārējiem kolēģiem, man tiešām ļoti patika muzeji, baznīcas un mākslas vēsture, un man bija ļoti žēl, ka esmu pametusi studijas Mākslas akadēmijā.
Es baletā dejoju no 1980. līdz 1990. gadam. 1989. gadā vēl bijām Izraēlā, un kolēģi teica, ka tagad jau Rīgas pils tornī plīvo Latvijas karogs. Un par Latviju 80. gadu otrajā pusē man ir diezgan dīvainas sajūtas, jo es faktiski pavadīju savu dzīvi uz čemodāniem, bet Latvijā – notika tikai gatavošanās nākamajam braucienam. Protams, visos šajos braucienos bija mūsu uzraugi – čeka. Mūs analizēja – kuri var braukt, kuri nevar –, bija intrigas. Bija viss, kā parasti ir teātrī, un teātrī konkurence ir nežēlīga un liela, slodze šausmīga.
1989. gadā uzzināju, ka Operas un baleta teātris ies rekonstrukcijā. Arvīds Bomiks bija direktors, un viņš mums teica, ka katru gadu tika solīts, ka operā būs remonts, bet tagad tas būs pa īstam, piebilstot, ka kādus piecus gadus dzīvosim “pagaidām”.
Ko šajā profesijā nozīmē pieci gadi “pagaidām”? Tad es atcerējos savas nepabeigtās studijas Mākslas akadēmijā; man teica, ka, iespējams, varēs sarunāt un atsākt studijas. Bija brīnišķīga mācību procesa koordinatore Švānbergas kundze; aizgāju pie viņas, un viņa teica: “Nu ko mēs ar jums varam darīt – trīs gadi pagājuši, divi akadēmiskie, bet ir viena lieta – jums jāsāk strādāt šajā profesijā, tad mēs jūs paņemsim atpakaļ.” Es ieskrēju muzejā un prasīju, vai viņiem gadījumā nevajag darbinieku. Tur bija mana ilggadējā paziņa no teātra aprindām Edvarda Šmite, kura jautāja: “Esi pie mums atnākusi un beigusi lēkāt?” Mani ieveda pie Māras Lāces, kura jautāja, kurā muzejā es gribu strādāt šajā muzeju apvienībā.
Mums akadēmijā bija divi kursi – vienā kursā bija tādi klusi, intraverti, otrā kursā bija ekstravertie kolēģi ar Astrīdu Roguli priekšgalā. Viņa teica: “Ko tu darīsi tajā lielajā muzeja mājā?” Es gan toreiz, jāsaka godīgi, īsti nezināju, kas ir muzejs. Es sev biju nosolījusies, ka vairs nebraukšu uz ārzemēm, un man muzejs likās tāda klusa vieta, kur visi sēž, raksta, pēta. Man toreiz šķita, ka līdz mūža beigām varēšu mierīgi pavadīt laiku muzejā un visi mani liks mierā. Tas, protams, bija naivi.
Ekskursijām uzreiz nebiju īsti gatava. Un tajā laikā dibinājās Latvijas Kultūras muzejs “Dauderi” kā Mākslas muzeju apvienības filiāle. Es gribēju saprast, kas ir muzejs, un Astrīda Rogule man ieteica iet uz “Dauderiem”. Tā es Mārai Lācei teicu, ka gribu strādāt “Dauderos”.
Bija interesanti – “Dauderi” atrodas pie “Aldara”, kuru vadīja Vitālijs Gavrilovs. Mums bija izstāde par alu un alus darīšanu. Tā bija mana pirmā kūrētā izstāde.
Atbrauca mecenāts Gaidis Graudiņš ar kolekciju. Kolekcija, protams, nebija inventarizēta, viss bija čemodānos. Un es domāju – redz, cik interesanti, es biju iedomājusies, ka muzejā viss ir salikts pa plauktiņiem. Sapratu, ka tā gluži nav. Sākām visu inventarizēt, numurus likt, sakārtot. Patiesībā tā bija mana muzeja skola, jo visu sākām no pamatiem. Tajā laikā muzejā dziedāja Atmodas dziesmas, brauca kori – bija īsts Atmodas vilnis.
IZS: Kurā gadā tu sāki strādāt “Dauderos”?
GGU: Tas bija laiks, kad mācījos atlikušos trīs kursus Mākslas akadēmijā un paralēli strādāju “Dauderos”. Tas bija no 1989. līdz 1992./1993. gadam. “Dauderu” laikā arī pabeidzu Mākslas akadēmiju, un mana bakalaura darba tēma bija “Medaļu kolekcija Latvijas Kultūras muzejā “Dauderi””.
Atkāpei – kad atsāku studijas Mākslas akadēmijā, neviens nevarēja saprast, kurā kursā esmu pirms tam studējusi. Atceros, ka, atsākot studijas, aizgāju pie profesora Ojāra Spārīša un viņš man teica: “Sāciet stāstīt par viduslaikiem!” Es viņam teicu, ka mans pasniedzējs bija Romis Bēms un es vispār esmu jau ceturtajā kursā. Viņš man prasīja, no kurienes esmu uzradusies, un es teicu, ka no “Dauderiem”. Visi pedagogi man uzlika ļoti daudz dažādu rakstu darbu – kursa darbus, lai nokārtotu visus parādus. Tā es visu vasaru aprakstīju „Dauderu” kolekciju, jo biju akadēmijai parādā daudzus rakstu darbus.
Man jautā – kā tad ir ar baletu, vai nebija žēl šķirties no skatuves. No baleta parasti prom neiet. Mums visu laiku baletā atgādināja – ja esam izdarījuši izvēli deviņu desmit gadu vecumā, tad jāsaprot, ka tas ir uz mūžu. Bet man bija milzīga spītība. Man bija trīs dienas izlemšanai, vai palieku baletā vai eju uz muzeju. Man bija jāuzraksta iesniegums un jāiestājas darbā muzejā. Intuīcija lika saprast, ka tas ir pareizi.
Akadēmiju pabeidzu ar desmitnieku un grandiozu katalogu, kura tapšanas laikā skrēju mācīties uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju pie numismātikas speciālistes Annas Jursones kundzes, kura man parādīja visas vārdnīcas vācu valodā, stāstīja par visiem metāla māksliniekiem. Tā bija tāda īsta mācīšanās un reizē arī muzeja darba apgūšana.
“Dauderu” periodā iekrita puča laiks, mēs tikām instruēti, kā rīkoties puča vai kara apstākļos. Mēs zinājām, ka muzejs atrodas bīstamā vietā, ja, piemēram, nāk omonieši. Visas šīs pieredzes arī nāca klāt.
Savukārt pēc dekrēta atvaļinājuma es vairs neatgriezos “Dauderos”. Muzeju apvienības ģenerāldirektore toreiz bija Ilze Konstante, un viņa mani pārcēla uz Ārzemju mākslas muzeju. Tas bija nākamais izglītošanās posms, es apguvu to, ko faktiski nozīmē muzeja krājums. Es biju galvenā krājuma glabātāja. Inventarizējām visas Ārzemju mākslas muzeja kolekcijas.
Kad sākās kolekciju datorizācijas process, kopā ar Jāni Garjānu un Veltu Radiņu braucām uz Kanādu; bijām apmēram mēnesi Kanādā, kur apguvām kolēģu pieredzi.
Rīkojām izstādes Ārzemju mākslas muzejā. Viena no izstādēm, kuru veidoju, bija Valentīnas Zeiles izstāde, kuras darbus kopā ar Daigu Upenieci no Parīzes vedām mazā mikroautobusā. Bija liels risks, bet vienlaicīgi – milzīgs entuziasms. Tad Daiga kļuva par Ārzemju mākslas muzeja direktori. Pirms tam direktore bija Mārīte Lapiņa.
Man tik ļoti gribējās ieviest kārtību muzeja krājumā, bet es sapratu, ka mana mūža šim darbam nepietiks. Krājumā strādāja lieliski speciālisti, piemēram, Māra Zakke, kuri tam bija veltījuši visu savu mūžu.
Tad nejauši Astrīda Rogule man piedāvāja iet strādāt pie Ilzes Konstantes par ģenerāldirektora asistentu Latvijas Mākslas muzeju apvienībā. To es nenožēloju, jo bija arī noruna, ka es, tur strādājot, varēšu pabeigt maģistru, ka varēšu strādāt ar ārzemju projektiem. To es uzreiz arī sāku darīt. Bija ļoti interesanti, jo uzreiz bija iepirkumi, līgumi, administrācijas lietas. Tajā laikā visi gribēja dibināt kontaktus un piedāvāja dažādus izstāžu projektus. Iesākās arī ārzemju partneru apzināšana.
IZS: Un kurš gads tas ir?
GGU: Tas jau ir 1997. gads. Ārzemju mākslas muzejā strādāju no 1993. līdz 1997. gadam. Tur biju ieguvusi pieredzi ar ārzemju izstādēm, muitas lietām. Tas bija laiks, kad sākās arī krājuma menedžments, pētījām krātuves, krājumu reglamentējošus likumus.
Paralēli īsu laiku pasniedzu mākslas vēsturi Latvijas Mūzikas akadēmijā horeogrāfiem. Daži mani iepriekšējie kolēģi un tagadējie pedagogi kļuva par maniem skolēniem, piemēram, Vladimirs Ponomarjovs, Olga Žitluhina u. c.
Ar laiku katrs no apvienības muzejiem sāka dzīvot savu patstāvīgu dzīvi. Un toreiz Valsts Mākslas muzeja (tagad – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja) direktore Māra Lāce man piedāvāja direktora vietnieces zinātniskajā darbā amatu. Paralēli man bija arī sarunas par citiem iespējamajiem darba piedāvājumiem, tai skaitā arī Muzeju Valsts pārvaldē. Tajā laikā nāca modē muzeoloģijas virziens; es to uzreiz nevarēju tik ātri adaptēt vai apgūt, jo tobrīd biju tuvāk Mākslas akadēmijai, nevis muzeoloģijai. Man muzejā bija lielās izstādes un raksti, tajā laikā beidzu arī maģistru Mākslas akadēmijā.
Tomēr man ļoti patika visi muzeoloģijas kursi, kas 90. gadu otrajā pusē sākās, arī Margrietas Lestrādenas [Margriet Lestraden] menedžmenta kursi muzejniekiem, kas notika nedēļas garumā Jūrmalā.
Agrita Ozola mani pieslēdza ICOM, un tas man arī ļoti daudz deva. Strādāju kopā ar Agritu, un bija viens periods, kad es vadīju Latvijas Nacionālo komiteju. Katru gadu bija braucieni uz Parīzi – uz UNESCO ģenerālo konsultatīvo padomi. Mācīšanās bija visu laiku, bet tas bija interesants laiks. Piemēram, starptautiskās izstādes “Simbolisma laikmets Latvijā” (kas notika Briseles izstāžu zālē Hôtel De Ville un Luksemburgas Nacionālajā vēstures un mākslas muzejā) projekts tika sarunāts tieši UNESCO zālē, jo Mišels Polfers [Michel Polfer] bija blakus sēdvietu rindā apspriežu zālē pie „L” burta, kas mūsu abām valstīm ir kopīgs. Un sarunas raisījās pašas no sevis.
2000. gadu sākums man bija interesants posms starptautisko izstāžu kūrēšanā. Liela pieredze vai skola man bija Parīze, kur bija itāļu, spāņu kuratori Eiropas kuratoru semināros. Franču valoda man jau bija, to uzlaboju. Iepazinos ar Rūdolfu Rapeti [Rodolphe Rapetti], kas bija pasniedzējs Luvras skolā un organizēja mums izstāžu kūrēšanas programmu. Sapazinos ar kultūras pētniekiem no Parīzes. Tā bija īsta skola, un man sākās tāda frankofona dzīve vēl paralēli muzejam.
Mans darbs muzejā bija saistīts ar izstāžu plānošanu, zinātniski pētniecisko darbu. 2009. gada krīzes laikā praktiski visus mūsu lielos starptautisko izstāžu projektus finansēja ārzemnieki – Brisele, Luksemburga. Toreiz Kultūras ministrija Janīnas Tiškinas personā piedāvāja mums starptautiskos partnerus. Tā bija tāda kultūrpolitikas nostādne – veidot šos lielos starptautiskos projektus un rādīt latviešu mākslu ārpus Latvijas.
Paralēli Eduarda Kļaviņa vadībā Latvijas Mākslas akadēmijā izstrādāju doktora darbu par tēmu “Māksla un valsts starpkaru periodā”, kas saistīts ar mākslas vēsturi un socioloģiju. Man bija iestrādnes, bet šo darbu uzrakstīju gada laikā. Tā arī bija ļoti laba skola, kā strukturēt tekstu, kā strukturēt laiku.
Jāpiemin, ka 2010. gadā, pēc krīzes, visi mākslas muzeji atkal tika apvienoti, izveidojot vienu Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Un es kļuvu par Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāju [muzeja galvenā ēka, izstāžu zāle “Arsenāls”, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs].
2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas Kultūras galvaspilsēta, es kūrēju izstādes “1914” projektu izstāžu zālē “Arsenāls”. Projektam bija adekvāts finansējums, bija idejas un prāta vētras arī ar Kultūras galvaspilsētas biroja kuratoriem, jomas ekspertiem (Ēriku Jēkabsonu, Imantu Lancmani, Māru Lāci, Daci Lambergu u. c.). Imantam Lancmanim bija ideja par muižām, kas gājušas bojā, – jāapzina tas, cik karš tām ir nesis posta. Dacei Lambergai bija piedāvājums aktualizēt modernisma laiku, kuru mūsu kolekcijā pārstāv Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks. Māra Lāce ierosināja, ka būtu interesanti paskatīties to valstu kolekcijas, kuras kopā ar Latviju pēc Pirmā pasaules kara ieguva brīvību. Mēs strādājām kopā ar Dainu Auziņu, apskatījām visu šo valstu muzeju kolekcijas, kas attiecās uz mums interesējošo laika posmu (Serbija, Slovākija, Slovēnija, Horvātija, Somija u. c.). Tas bija profesionāls izaicinājums un daudz braucienu. Es biju pilnīgā komforta zonā, arī būvējot “Arsenālā” izstādes scenogrāfiju, jo tas viss man bija tik ļoti pazīstams no baleta laikiem un izrāžu dekorāciju un scenogrāfijas pieredzes, kad strādājām ar lieliem uzvedumiem.
Un es taču, nākot strādāt uz muzeju, biju izlēmusi nekur nebraukt un klusi dzīvot. Man pēkšņi atkal bija viens komandējums pēc otra.
Šajā izstādē bija arī visi lielie deponējumi no daudzām valstīm, un šeit es gribētu uzsvērt valsts garanta trūkumu. Ar to saskārāmies jau 2010. gadā, kad organizējām simbolisma izstādi Luksemburgā. Jau tad bija skaidrs, kā atšķiras organizatoriskās lietas valstīm, kurām ir un kurām nav šī valsts garanta (piemēram, igauņiem ir, bet mums nav). Jau toreiz tas likās kliedzoši svarīgi.
IZS: Tā kā šī ir saruna sērijā par 30 neatkarīgas muzejniecības gadiem, es vēl nedaudz gribētu atgriezties tieši pie pārmaiņu laikiem muzeju nozarē pašās 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kas sakrīt arī ar tavu ienākšanu muzeju nozarē. Vai, ienākot tajā, tu juti kādu ideoloģisko pieskaņu? Laikam arī finansējuma trūkums ir viena no 90. gadu sākuma iezīmēm nozarē?
GGU: Tas ir labs jautājums. Mans pirmais kultūras ministrs bija Raimonds Pauls. Un es viņu satiku gan operā, gan “Dauderos”. Satiekot mani “Dauderos”, viņš jautāja: “Kur es šo darbinieci tautastērpā esmu jau redzējis?”
Runājot par finansējumu, tajā brīdī bija arī naudas maiņa uz “repšiem”. 90. gadu sākums muzejos bija tāds izdzīvošanas laiks. Piemēram, atceros – kad strādāju pie Ilzes Konstantes, iepirkumu budžets bija nulle. Bet pastāvīga alga bija nodrošināta. Vēl operas laikos, kad braucām uz ārzemēm, saņēmām naudu frankos, lirās un citās valūtās, atkarībā no valsts, uz kuru devāmies. Un tā nauda bija obligāti jāiztērē. Tas bija arī liels stress.
Latvijai atgūstot neatkarību, nolikvidēja deju ansambli “Daile”, visi tie cilvēki palika uz ielas; nolikvidēja opereti, atkal cilvēki palika bez darba. Likvidēja Jaunatnes teātri, mana māte kļuva par skolotāju. Viņi visi bija uz ielas. Daudziem kultūras darbiniekiem (operas, teātru), kuri padomju laikā bija priviliģētā situācijā, jaunajā sistēmā vairs neatradās vieta. Daudz cieta cilvēki, kas bija pusmūžā. Viss bija jāsāk no jauna. Tajā laikā muzejā daudzi kultūras cilvēki nāca meklēt kaut vai sarga darbu.
Es patvēros muzejā un teicu, cik esmu laimīga, jo man vismaz ir pastāvīga alga. Man toreiz likās, ka man ir paveicies. Citiem bija daudz sliktāk.
Tā pāreja no padomju laika uz neatkarīgas Latvijas laiku notika ar daudzām tā saucamajām reorganizācijām.
Sākās mežonīgie 90. gadi, kad pieci lati bija liela nauda. Mainījās arī iestāžu struktūras, darbības modeļi ministrijās.
Kopumā bija daudz entuziasma, maz pieredzes un viss notika tādiem lēcieniem. Tas bija tāds haotisks laiks, kamēr viss sakārtojās 90. gadu otrajā pusē un beigās.
Bija arī ļoti labas lietas, kas notika tieši 90. gados – dibinājās Latvijas Kultūras akadēmija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Muzeju Valsts pārvalde, visas tās muzeoloģijas lietas.
IZS: 1997. gadā tiek pieņemts Muzeju likums, un drīz pēc tam aizsākas muzeju akreditācijas process. Kā tu izjuti šos divus nozares notikumus?
GGU: 90. gados sākās muzeju nozares sakārtošana. Muzeju likums bija jaunās valsts muzeju nozares profesionalitātes apliecinājums. Muzeju Valsts pārvalde, kad tika izveidota 1997. gadā, bija īstajā vietā un laikā. Kad sākās akreditācijas process, atceros, ka mums, muzejniekiem, tika stāstīts un rādīti piemēri, kā akreditācija darbojas dažādās valstīs. Es to visu pieņēmu, kā tas bija; tajā laikā vēl nebija daudz iespēju salīdzināt.
Akreditācijas procesu, protams, var uzlabot, papildināt, bet ir labi, ka tas ir, un tas kopumā muzejiem ir bijis ļoti vajadzīgs.
IZS: Tas ir laiks, kad Latvijas muzeji un arī tu pati iesaisties ICOM.
GGU: Jā. Man personīgi patika darboties dažādajās ICOM komitejās. Bija daudz interesantu tikšanos, diskusiju. Tas bija tāds globāls mērogs, kurā Latvijas muzejnieki arī piedalījās, veidojot starptautiskas pazīšanās un sadarbību.
IZS: Un tad vēl ir tava ļoti veiksmīgā sadarbība ar Francijas Kultūras centru.
GGU: Jā, tā ir abpusēji bagātinoša un vērtīga sadarbība.
Vēl par sakariem ar Franciju runājot, pēc 2014. gada projekta 2015. gadā es uz mēnesi biju radošajā rezidencē Cité Internationale des Arts Parīzē. Pirms tam sazinājos ar Rūdolfu Rapeti, Parīzē satikāmies, un viņš prasīja, kā iet muzejā. Pastāstīju, ka gatavojamies simtgadei un plānojam izstāžu projektus. Viņš prasīja, kā mums ir ar deponējumu pieredzi, un es parādīju viņam izstādes “1914” projektu, kur bija bijuši deponējumi no 18 muzejiem un 11 valstīm. Sākām runāt par sadarbību. Viņš visu laiku teica, ka Latvija Parīzei par mazu, tāpēc piedāvāju viņam projektu “Baltijas simbolisms”. Viņš teica – kāpēc ne, jo šobrīd ir īstais brīdis. Tas Baltijas moments labi sakrita, arī politiski – bija simtgade, atbalsts no Francijas puses, un mēs ar šo projektu nonācām līdz Orsē.
IZS: Kas tev personiski ir nozīmīgākie muzeju nozares notikumi 30 gadu laikā? Notikumi, kuru dēļ tu teiktu, ka bija vērts mainīt profesiju un strādāt muzejā.
GGU: Tie bija projekti, kas bija saistīti ar Vairu Vīķi-Freibergu. Tas bija 2005. gads un projekts “Pārsteidzošā Latvija” Bordo, kur viņa teica savu runu. 2008. un 2009. gads, kad ar Vairu Vīķi-Freibergu un toreizējo Somijas prezidenti Tarju Halonenu [Tarja Halonen] Helsinkos Siņebrjuhova muzejā atklājām Janim Rozentālam veltītu izstādi.
Tāpat simbolisma izstādes sakarā man bija ļoti interesanti vērot, kā strādā Orsē muzeja kolēģi, bet arī, kā strādā Baltijas muzeji. Baltijas muzeju kontekstā (ne tikai simbolisma izstādes sakarā) es ļoti vērtēju to, kā mēs, visas Baltijas valstis, spējām sadarboties.
Viennozīmīgi – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcija, jo sakopta vide ir ļoti svarīga, lai pilnvērtīgi strādātu, lai tev kā institūcijai uzticētos. Tas ir ļoti svarīgi arī valsts tēla veidošanā. Tieši šī rekonstrukcija pierādīja, cik svarīgi ir muzeju ēkas atjaunot, domājot par „Arsenāla” rekonstrukciju, bet arī celt jaunās būves, kas jau sen iecerētas, piemēram, Laikmetīgās mākslas muzeju.
Šobrīd pasniedzu Latvijas mākslas akadēmijas studentiem muzeju pamatus un muzeoloģiju. Mani priecē fakts, ka studenti gan izprot muzeju pamatlietas, gan iedziļinās teorētiskajās atziņās. Un pozitīvi ir tas, ka viņiem jau ir iekodēta brīvības sajūta un globāls apvārsnis.
Fotogrāfijas no Gintas Gerhardes-Upenieces privātā arhīva
Grafiskais dizains: Edvards Percevs