Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Līdz šim šajā sērijā esmu intervējusi galvenokārt muzeju un bibliotēku darbiniekus. Taču izlēmu, ka jāintervē arī tevi, jo tu esi pirmās profesionālās studijas, kas sāka sadarboties ar muzejiem ekspozīciju veidošanā, dibinātājs. Kā tu nonāci muzeju nozarē?
Jānis Mitrēvics: Kā jau dzīvē notiek, visādas sakritības. Viss sākās ar Ventspils muzeja projektu, jo pirms tam [Edgars] Vērpe taisīja jauno skolu.
IZS: Kas ir jaunā skola?
JM: [Jaņa] Rozentāla skola. Rozentāļi agrāk bija te spārnā pie akadēmijas. Tad Pārdaugavā tika rekonstruēta māja un veidots jauns saturs, [Uģis] Zābers bija arhitekts. Parādījās datori, un es, atšķirībā no citiem māksliniekiem, kuri teica “māksla ir māksla, bet dators ir dators”, piesēdos pie datora, lai saprastu, kas tas tāds ir un ko tas dara. Līdz ar to man radās priekšstats, ko ar to var izdarīt. Un Vērpe mani uzaicināja par savu vietnieku, lai es uzrakstu programmu jaunajai skolai.
IZS: Kurš gads tas bija?
JM: 90. gadu beigas! Vērpem bija kabinets, atnesa vēl vienu skolēnu galdu, apsēdināja mani pie tā un teica: “Raksti programmu – grafika, video un visi citi jaunie mediji.” Tas bija tas, ko jauniešiem vajadzētu mācīt vēl bez zīmēšanas un gleznošanas, bet tad vajadzēja atrast visus jaunos ģēnijus, kas varēja būt par pasniedzējiem. Indulis Gailāns bija 3D speciālists, Mārtiņš Ratniks – video speciālists. Katrā tajā lomā bija pa speciālistam, un veidojās tāda forša kompānija un komanda, kura var daudz izdarīt. Ramona Umblija, šķiet, bija Ventspils Kultūras nodaļas vadītāja, un tur saslēdzās daudzas lietas kopā. Tapa jauns muzejs ar ambīcijām, un mēs tikām aicināti veidot koncepciju.
IZS: Tātad Ventspils muzejs toreiz bija kā testa lauks?
JM: Jā.
IZS: Un tā tu nonāci muzeju nozarē?
JM: Jā.
IZS: Un pēc tam? Dd studio toreiz vēl nebija?
JM: Vajadzēja juridisku personu, un Dd studio tika nodibināts 2000. gadā, lai varētu slēgt līgumus. Ventspils muzeja ekspozīciju uztaisījām, un tad man radās ambīcijas taisīt muzejus, jo mākslinieks toreiz tika uzskatīts par tādu otro personu, piemēram, aiz programmētāja. Es mēģināju to apgriezt otrādi – nevis no tehniskajām iespējām iziet pie domas izpausmes, bet sākumā ir ideja, un tad ir tehniskie risinājumi. Sākām ar disku [Aleksandra] Čaka muzejam – tas bija labs apjoms, kur varējām piedāvāt mazas publiskas programmas, kurās varēja vizualizēt saturu. Pēc tam taisījām projektu [Ojāra] Vācieša muzejam.
IZS: Vienu laiku strādājāt kopā ar dizaina biroju H2E, piemēram, pie Jūrmalas muzeja ekspozīcijas veidošanas.
JM: Jā. Vienā brīdī mums bija daudz darba, un es uzaicināju H2E uz Jūrmalas muzeja projekta realizāciju. Mēs bijām uztaisījuši projektu, un bija nepieciešami palīgi realizācijai. Projektu uztaisījām, viņi aktīvi iesaistījās, bet tad mēs salecāmies, kurš šajā projektā galvenais – mēs vai viņi. Un tad turpinājām strādāt atsevišķi.
IZS: Kad tu nodibināji Dd studio un ienāci muzeju nozarē, vai atceries, kāds bija tavs pirmais iespaids par muzeju nozari?
JM: Labs. Es tam piegāju (un līdz šim brīdim to daru) kā mākslas projektam, pasūtījumam. Es pirms tam biju taisījis savus projektus, kuros bija kaut kāds stāsts, kuru gribu izstāstīt, un man bija komanda, ar ko to īstenoju. Piemēram, bija tāda izstāde “Valsts”, kurai Jelgavas gaļas kombināts nožāvēja 27 cūkas un Rundāles pilī un Mākslas muzejā bija instalācijas. Tāpēc es tik ļoti nenošķiru tās lietas. Muzejs – tas ir viens, bet muzeja ekspozīcija ir vizuāla ekspozīcija, un ar to jau biju nodarbojies arī agrāk. Vai tā ir vizuāla, vai digitāla – tas ir vienalga, es ar to strādāju un veidoju saturu. Dizaina kompānijām, kas vienkārši ar muzejiem strādā, ir viena pieeja, man ir citādāka pieeja. Mēs nekonkurējam, lai gan it kā darām līdzīgas lietas, jo darām dažādi.
IZS: Vai un kā muzejs kā pasūtītājs ir mainījies šo gadu laikā?
JM: Ir viena svarīga lieta. Ir šausmīgi grūti noformulēt, kas ir muzejs. Kad sākās Muzeju kopkataloga projekts, nevarēja vienoties, kam tajā kopkatalogā jābūt, jo muzeji ir tik dažādi – tās nav iestādes, kas ir līdzīgas. Tā amplitūda ir milzīga. Kniepadatu muzejs ir viena lieta, bet armijas tehnikas muzejs ir pavisam kas cits, un kopīgais ir saistība ar vēsturi. Tāpēc atbilde ir tāda – tāpat kā toreiz muzeji bija dažādi, tāpat arī tagad tie ir ļoti dažādi. Arī līmeņi un iespējas ir dažādas. Kādreiz uzmetu lūpu – mēs uztaisījām foršu muzeju, bet mums neiedeva pat “Zelta putekli”. Tomēr ar laiku saproti – ar ko tu salīdzinies. Man šķiet, ka tiek salīdzinātas nesalīdzināmas lietas. Ja jautā, kā šo gadu laikā mainījušies muzeji, tad jautājums – kurš?
IZS: Bet vai muzeji kā pasūtītāji ir mainījušies, nākot uz Dd studio un definējot, ko viņi no jums vēlas un kas viņiem jau pašiem ir? Piemēram, veidojot jaunu ekspozīciju, – kā bija sākumā un kā ir pašlaik?
JM: Arī tagad muzeji atšķiras. Ir atšķirība, vai muzejā strādā milzīgs kolektīvs vai pusotrs vai divi cilvēki. Manā pieejā ir pat labāk, ja muzejs ir nesagatavots, nevis saka: “Uztaisi, uzzīmē, izkrāso man tā.” Man pietiek ar saturu, ko muzejs man dod, un vīziju taisām jau mēs. Šobrīd lielā mērā viss ir aizgājis uz to, ka muzejs jau ir izdomājis visu, ko gribētu, un mums tikai atliek to “uzražot”. Tas mani īsti neinteresē.
IZS: Labāk, ka nezina neko un uztic visu jums?
JM: Jā, jo man tad ir dots uzdevums, es nodarbojos ar vizuālo mākslu – un muzejs ir viena no tēmām vizuālajā mākslā.
IZS: Pieņemu, ka šo gadu laikā varētu būt mainījusies situācija ar spēju piesaistīt finansējumu jauniem ekspozīciju un izstāžu projektiem?
JM: Jā, tagad ir iepirkumi par lētāko muzeju. Un tā ir spēle, kurā es nepiedalos. Jo tas būtu tas pats, ja mākslas muzejs iepirktu lētāko gleznu.
IZS: Kā, tavuprāt, mainījies ražošanas process muzeju ekspozīcijās? Es zinu, ka tev nepatīk vārds “ražošana”, bet tomēr? Salīdzinot ar laiku pirms divdesmit gadiem – kādas ir lielākās izmaiņas?
JM: Izmaiņas vienmēr ir bijušas un būs. Tas, kam es negribu piekrist, – ka ir izaugsme. Bet tas ir mans viedoklis. Kompjuterizācija nav izaugsme, tas ir naudas tērēšanas veids. Vai tā ir attīstība? Tās ir izmaiņas. Izmaiņas ir vajadzīgas. Tas, ko mēs saprotam ar izaugsmi, ir pašapmāns. Vēsture parāda, ka notiek nemitīgas izmaiņas.
Mēs esam nozarē jau tik ilgi, ka varam vērot, kā muzejos nomainās paaudzes. Kad mums bija 15 gadu jubileja, lai varētu veiksmīgāk veikt savu darbu, mēs uztaisījām tādu muzeju veidošanas rokasgrāmatu, un es kopā ar ministriju braucu un lasīju muzejiem lekcijas par metodiku, kādā veidā mums vajadzētu sarunāties savā starpā. Un tad es vienā brīdī sapratu, ka tā paaudze, ar kuru biju strādājis, tagad noiet no skatuves un ir jauna paaudze, un arī tur ir problēmas, bet citādākas. Un atkal kaut kas tāds būtu nepieciešams, bet es vairs to negribu.
IZS: Ir klienti (muzeji), kas pie jums atgriežas?
JM: Ir. Šo gadu laikā ir muzeji, kas ir apdedzinājušies un tad atgriezušies pie mums. Sākumā nav mūsu idejai noticējuši – par lecīgu, par dārgu (kas tomēr ir tāds mistisks rādītājs).
IZS: Kāpēc par ekspozīcijas saturu vienmēr tiek maksāts mazāk vai tiek uzskatīts, ka muzeja speciālists to izdarīs savas jau tā nelielās algas ietvaros, bet par dizainu tiek maksāts tomēr nesamērīgi vairāk?
JM: Nav tā, ka saturs nemaksā neko, tas vispār ir tāds cenu jautājums. Tas ir arī tas iepirkumu jautājums. Dizaineriem par projektu jau arī neko nemaksā, maksā tad, ja tu konkursā uzvari un uztaisi kaut ko. Var nopelnīt tikai ar realizāciju. Ideālais scenārijs vispār ir tāds – tu savāc komandu, kas ir atbilstoša darba uzdevumam. Ja tev vajag militāro konsultantu, tev ir militārais konsultants, utt. Mums komandā ir vairāki cilvēki, kas nodarbojas ar saturu.
IZS: Kas tev pašam ir muzejs?
JM: Forša vieta, kur atpūsties un bērnus aizvest. Ir muzeji, kuros, es uzskatu, ekspozīcijas nemaz nevajag mainīt, jo tās ir mūžīgas un pašvērtīgas, arī vairākos britu muzejos.
Jāatzīmē gan – ir slikti, ka mums nav Laikmetīgās mākslas muzeja, pat “Arsenāls” tika aiztaisīts.
Par ko maz diskutējam – par muzeju daudzumu. Daudzi ir saglabājušies no padomju laika, un padomju laikā tā bija ideoloģija.
IZS: Kas būtu tavi nozīmīgākie projekti vai notikumi šo gadu laikā?
JM: Daudz kas ir paticis, bet kādus dažus es nosaukt nevaru. Ir bijušas arī mazas foršas lietas. Es kādreiz aizvedu Ievu [Iltneri] Parīzē uz [Viktora] Igo dzīvokli, un viņai bija baigais pārsteigums. Bet patiesībā tur nekā nav – tikai autentisks dzīvoklis ar izdilušām tapetēm un trepēm.
Skaidrs, ka lielie muzeji ir jauda. Tu prasīji, kas muzejs ir man – tā ir vieta, kur brauc, skaties un dabū kontekstu, lai tu jebkuru vietu varētu aptvert. Ieraugi priekšmetus, ieraugi cilvēkus, un tad tev ir tās vietas konteksts.
IZS: Vai ir kāds Dd studio realizētais projekts, kas tev īpaši sirdī aizķēries?
JM: Man bija prieks, ka mums bija iespēja uztaisīt Gobustanas muzeju. Tuksnesī uzcelt ekspozīciju, par kuru mēs dabūjām vienu no Eiropas Muzeju foruma balvām. Bija diezgan sūri apstākļi un noteikumi, bet bija dota brīvība un finansiālās iespējas realizēt idejas.
Arī Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs man ir mīļš, kaut gan tur gājām uz daudziem kompromisiem.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs
Attēli no Dd studio arhīva (studijas 5 un 15 gadu svinības)