Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt muzejā?
Dace Tabūne: Tā bija nejaušība. Es mācījos Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē vēstures specialitātē, bet izlēmu pāriet uz neklātieni. Izrādījās, ka studiju biedrenei Zigrīdai Balodei, kura bija no Cēsīm, bija tāda pati vēlme. Nokārtojām trešā kursa ziemas sesiju un pārgājām uz neklātieni. Cēsu muzejā bija vakance. Uz to Zigrīdu pieņēma bez liekām pārdomām, jo viņa pēc vidusskolas jau gadu te bija strādājusi. Man vietas nebija, bet pēc dažām dienām piezvanīja un jautāja, vai es būtu ar mieru strādāt par kalpotāju. Vienīgais jautājums bija, vai protu rakstīt ar rakstāmmašīnu. Es teicu: “Jā, protu”, kaut rakstāmmašīnu tuvāk par vairākiem metriem nebiju redzējusi. Protams, direktors ātri saprata, ka no rakstāmmašīnas neko nesaprotu un, citiem nezinot, sarunāja Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības birojā man iespēju sestdienās un svētdienās trenēties mašīnrakstīšanā. Centos, cik varēju, drukāju no rīta līdz vakaram. Tā sāku strādāt muzejā par kalpotāju ar 60 rubļu algu. Es neesmu karjeriste, ar mani dzīvē viss vienkārši notiek. Lai vai kā, mana karjera Cēsu muzejā ir bijusi no kalpotājas līdz muzeja vadītājai.
IZS: Kurš gads tas bija, kad sākāt strādāt muzejā?
DT: Tas bija 1976. gada 11. februāris. Ar šo arī bija amizanti. Ar direktoru bijām vienojušies darbu sākt 11. februārī. Kad ieradāmies, izrādījās, ka darbs bijis jāsāk jau 2. februārī. Iedomājieties – jauns darbinieks ierodas darbā ar divu nedēļu nokavēšanos. Mums paveicās.
IZS: Kas bija jūsu pirmais direktors?
DT: Antons Anspaks [1929–2001, Cēsu muzeja direktors no 1973. līdz 1976. gadam]. Viņš nebija no veiksmīgākajiem vadītājiem, bet bija aizrautīgs novadpētnieks.
Tā paša gada beigās par direktori kļuva mana kursabiedrene Zigrīda Balode, bet viņa apprecējās un jau 1978. gadā aizgāja no Cēsīm.
IZS: Toreiz Cēsu muzejs jūs kā jaunos muzejniekus sūtīja uz Rīgu tālākizglītoties?
DT: Jā, mēs braucām uz Metodiskā centra, kas bija pie Latvijas Vēstures muzeja, organizētiem kursiem. Metodiskais centrs Mildas Leimanes vadībā 70.–80. gados bija Latvijas muzejnieku kalve. Pamati mums tika iedoti ļoti labi.
IZS: Kad nācāt strādāt uz Cēsu muzeju, kāds bija jūsu priekšstats par to, kas ir muzejs, kā notiek darbs muzejā?
DT: Es biju divas vasaras nostrādājusi arheoloģiskajos izrakumos Cēsu viduslaiku pilī. Bet manai nākšanai strādāt uz muzeju ar to nebija nekāda sakara. Vienkārši patika Cēsis. Nostrādāja arī princips, ka ienācējs kļūst lielāks patriots nekā vietējais. Cēsīs virmoja sabiedriski aktuālā dzīve, mēs lepojāmies ar Cēsīm un lepojāmies ar Cēsu muzeju. Starp citu, mums šogad būs 100 gadi.
Kad ienācu muzejā, skaitījās, ka ekspozīcija ir novecojusi, tā bija izveidota 1967. gadā un bija ieguvusi pirmo vietu Padomju Savienībā savā muzeju kategorijā. Ekspozīcija bija ar diezgan ideoloģisku pieskaņu, bet mēs, vadot ekskursijas, tam vērību nepievērsām, runājām par lietu. Strādājot pie jaunās ekspozīcijas 1977. gadā, arī bez ideoloģijas neiztika. Man bija jāpēta 1917. gads Cēsīs. Pati tēma jau bija interesanta, kopīgiem spēkiem izdarījām arī kādus jaunus pavērsienus, piemēram, ekspozīcijā iekļāvām Cēsu novadniekus, kurus Staļina režīms nošāva 1937., 1938. gadā. Telpas vidū uz tādiem stabiem (stabi bija mākslinieka Jāņa Droņa ideja) biju salikusi viņu portretus ar dzimšanas un miršanas gadiem. Kad no partijas komitejas nāca ekspozīciju pieņemt, portretus atļāva atstāt, bet gadus vajadzēja ņemt nost. Kaut kā izdevās viņus pierunāt, un tie palika. Toreiz piedāvāja stāties arī partijā, arī no tā izdevās izvairīties.
IZS: Bija gadījumi, ka, atnākot pārbaudei, kādu no izstādēm arī nepieņēma?
DT: Domāju, ka ne. Es Cēsu muzejā tādu gadījumu neatceros. Vienmēr kaut kā izgrozījāmies.
IZS: Es pieņemu, ka 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā ar nelielu ideoloģisko pieskaņu muzejam bija jārēķinās un jāstrādā, arī komunikācijā ar sabiedrību. Kurā brīdī muzejā parādās pārmaiņu vēsmas, sajūta, ka sistēma mainīsies?
DT: Mēs to ideoloģisko piedevu uztvērām kā lietu, bez kuras nevar iztikt, lai varētu strādāt. Uzrakstījām vai izteicām “vajadzīgos” teikumus un pēc tam – pie lietas, pie īstā darba. Var teikt, ka Cēsu muzejā tādi īsti padomju ideologi nav strādājuši.
Kad 1976. gadā sāku strādāt muzejā, mēs visi bijām ļoti jauni, mums bija 20–22 gadi. No vecajiem kolēģiem mūs sagaidīja trīs tolaik, mūsu skatījumā, stipri pavecas sievietes, no kurām divām tobrīd vēl nebija pat 40. Saikne ar iepriekšējo muzeja darbības pieredzi mums izveidojās, mēs to respektējām un pārņēmām. No šodienas skatu punkta skatoties, priecājos, ka tik daudz saprašanas mums bija.
Nākot Atmodai, nevar teikt, ka uzreiz izjutām lielas pārmaiņas, mēs vienkārši darījām to, ko tajā laikā vajadzēja darīt. Direktors Ivars Zukulis ļāva Vides klubam pulcēties Izstāžu namā, kas kļuva par vietu, kur Cēsīs pirmo reizi publiski izvilka sarkanbaltsarkano karogu. Diemžēl to neesam precīzi fiksējuši. Esmu vairākiem tā laika aktīvajiem cēsniekiem lūgusi uzrakstīt atmiņas dienu pa dienai, bet neviens to vairs tik precīzi neatceras. 1988. gada 22. oktobrī tieši Cēsu muzeja ēkas tornī tika uzvilkts Latvijā pirmais sarkanbaltsarkanais karogs uz mūžīgu palikšanu. Svētā Gara tornī uzvilka pēc tam.
Bijām arī viens no pirmajiem Latvijas muzejiem, kas izveidoja apjomīgu, represētajiem cēsniekiem veltītu izstādi ar nosaukumu “Es ticēju, ka mājās pārnākšu pa saules ceļu…”. Deportācijās cietušo cēsnieku dzīvesstāsti apkopoti arī jau 1991. gadā izdotajā grāmatā “Cēsu novada represēto iedzīvotāju piemiņai”. Gan izstādes, gan grāmatas autore bija Māra Baķe.
Esam jautājuši direktoram Ivaram Zukulim, kā toreiz bija, vai nebija šaubas vai bailes pieņemt drosmīgus lēmumus, uzņemties atbildību. Saņēmām nepārprotamu atbildi: “Kādas šaubas?! Nevienā brīdī nekādu šaubu nebija!”
Interesanta detaļa, kas minama, laikmeta maiņas iezīmējot, ir saistīta ar Ļeņina pieminekli. Bija lēmums, ka piemineklis jāsaglabā vēsturei un pēc demontēšanas jāved uz muzeja dārzu. Savukārt muzeja Tautas frontes grupa pret to protestēja. Muzeja speciālistes, sadevušās rokās, sastājās vārtos, lai Ļeņinu nevarētu ievest pils dārzā, bet piebrauca auto ar celtņiem un pārcēla to pāri mūra sienai. Tā Ļeņins koka kastē pils dārzā nostāvēja vairāk nekā 20 gadu. Arī pašreiz, strādājot pie jauno muzeja krājuma glabātavu projekta, domājam, ko ar to darīt. Skulptūra ir muzeja krājumā, un vēsturi pārtaisīt nevaram. Tā vienkārši ir, lai cik sarežģīta būtu. Piemēram, Ļeņinu veidojis tēlnieks Kārlis Jansons. Tas pats Kārlis Jansons, kurš ir autors arī Latgales Mārai, Jelgavas Lāčplēsim, Jāņa Čakstes piemineklim Meža kapos.
IZS: Vēl nedaudz atgriežoties pie 80. gadiem – vai muzejā tika mainīta ekspozīcija vai kādas ekspozīcijas daļas?
DT: Ekspozīcijas veidošana toreiz bija garš process. Stāstu līdz 20. gadsimtam mēs uzlikām vēl 80. gadu pirmajā pusē. Pirmā pasaules kara un revolūciju laika ekspozīcijas likām 1987. gadā. Jau pavisam drīz veicām izmaiņas, ekspozīciju pielāgojot, ja tā var teikt, pārejas laika attieksmei pret Latvijas vēsturi. Ideoloģiskais slānis tika noņemts, bet ne pavisam. Bija lietas, ko atstājām, bet tā, lai ekspozīcija vairs nebūtu ideoloģiski aktīva. Tā laika ekspozīciju noņēmām tikai 2007. gadā, kad pirms restaurācijas izgājām no pils.
IZS: Muzejs un Izstāžu nams – man vienmēr ir bijis jautājums, kādas ir abu funkcijas un attiecības?
DT: Izstāžu nams ir Cēsu muzejs. 80. gados vēl viss muzeja krājums atradās pilī. Tagad nemaz nevar saprast, kā tas viss tur satilpa. Izstāžu namu ierīkoja kā telpas Cēsu muzeja Mākslas nodaļai. Sākumā domājām, ka tur pārvietosim arī krājuma mākslas kolekciju, bet, ņemot vērā, kā procesā viss veidojās, Izstāžu nams pilnībā kļuva par mākslas telpu, kur rīkot mākslas izstādes. To atklāja 1985. gadā, pirms 40 gadiem.
IZS: Kādi ir spilgtākie notikumi, atmiņas no 90. gadu sākuma? Brīva valsts, muzejā var darīt, pētīt visu, ko grib…
DT: Mums tajā laikā bija liels kolektīvs, apmēram trīs vai četras reizes lielāks nekā tagad. Turpinājām iet ekspedīcijās, vācām vēstures liecības, pierakstījām stāstus – nu jau arī tos, par kuriem iepriekšējos gadu desmitos nerunāja. Radās jaunas pētnieciskās tēmas: jau minētās padomju deportācijas, brīvības cīņu vēsture, par ko 1994. gadā izdevām dokumentu un atmiņu apkopojumu divās grāmatās, un, protams, Latvijas Valsts karoga vēsture, ko publicējām gan jau 2000. gadā Tāļa Pumpuriņa sarakstītajā monogrāfijā “Sarkanbaltsarkanās – Latvijas karoga krāsas”, kas joprojām ir apjomīgākais pētījums par Latvijas karoga vēsturi. Par jauno ekspozīciju vēl nedomājām, to sākām plānot 90. gadu beigās.
Par krājuma dokumentāciju runājot, atceros, ka galvenā krājuma glabātāja reiz teica: “Beigsies tā krievu laiku birokrātija, nebūs daudzie papīri…” Tomēr jāatzīst (domāju, neviens to nevar noliegt), ka krievu laiku muzeju skola tajā daļā, kuru tagad saucam par krājuma noteikumiem, bija laba un pareiza. Labi, ka neko nemēģinājām šajā jomā pārveidot un radikāli “sakārtot”. Krājuma dokumentus visu laiku esam kārtojuši korekti.
IZS: Algas un finansējums muzejam 90. gados droši vien bija niecīgs.
DT: Jā, finansējums bija ļoti mazs. Bet es to laiku neatceros kā kaut kādu traku laiku iztikšanas ziņā. Sadzīvojām ar to, jo nešaubījāmies, ka viss būs.
IZS: Kādu laiku jūs bijāt Cēsu muzeju apvienībā – kas un no kura laika bez Cēsu muzeja tur vēl ietilpa?
DT: Šeit tāda neliela atkāpe. Pirmā pēckara direktore Konstance Ozola [1909–1991, Cēsu muzeja direktore no 1945. līdz 1964. gadam] izveidoja Veidenbauma muzeju Kalāčos un atjaunoja brāļu Kaudzīšu Kalna Kaibēnu muzeju. Ivars Zukulis 80. gados izveidoja Kārļa Skalbes un Antona Austriņa memoriālos muzejus Piebalgā, kas tagad ir “Orisārē”. Āraiši Cēsu muzeja pakļautībā tika nodoti ar rajona padomes rīkojumu, kad Gaujas nacionālais parks 1981. gadā no Āraišiem atteicās. Cēsu muzeju apvienībā vēl ietilpa Pāvila Rozīša māja-muzejs, keramikas darbnīca “Betes”. 90. gados netālu no Cēsīm mums bija ražošanas bāze “Rauduvītes” ar gateri, kalēju darbnīcu un galdniecību. Ivara Zukuļa vadībā muzeja vārds skanēja. Būtu viss attīstījies uz priekšu, mēs būtu kļuvuši par vadošo centru Vidzemē, bet Cēsis nevarēja to pavilkt. Beidzās vēl ar Zukuļa atlaišanu 1994. gadā.
90. gadu nabadzība pilsētas un rajona vadību rosināja uz to, ka muzejs tērē par daudz, sākās darbinieku samazināšana, likvidēja Muzeju apvienību. Pēc Zukuļa Cēsu muzeju apvienības direktors no 1995. līdz 1996. gadam bija žurnālists Andris Vanadziņš. Viņš savu vietu zaudēja, iestājoties pret apvienības likvidēšanu. Mēs toreiz pat piketējām pie rajona padomes, mūs atbalstīja Cēsu kultūras darbinieki un bibliotekāri. Bet – nekā.
IZS: 90. gadi ir laiks, kad dibinās muzeju nozares organizācijas – Muzeju biedrība, 1997. gadā – Muzeju Valsts pārvalde, 1997. gadā tiek pieņemts Muzeju likums, sākas muzeju akreditācija. Kā tas ietekmēja Cēsu muzeju un to, kā izjūtat muzeju procesus?
DT: Es vēl atceros laiku pirms Muzeju Valsts pārvaldes izveides, kad vedu atskaites uz Kultūras ministriju. Toreiz tur par muzejiem atbildēja viens cilvēks – Inta Bušmane –, kura gan pieņēma atskaites, gan deva padomus. Arī jau minētais Metodiskais centrs bija mūsu balsts un atbalsts.
Kad 1997. gadā nodibinājās Muzeju Valsts pārvalde, sākās akreditācijas process. Tas muzejiem lika un liek mobilizēties un daudzas lietas sakārtot. Mums tajā laikā gadījās direktors, kurš negribēja, ka mēs akreditējamies.
IZS: Kāds bija direktora arguments, kāpēc viņš to negribēja? Baidījās, ka muzeja “saimniecība” nav sakārtota, vai bija pārliecība, ka vispār kaut ko tādu nevajag?
DT: Es domāju, ka viņš īsti nebija sapratis, kas ir muzejs. Viņam bija no pašvaldības uzdots sakārtot situāciju muzejā, t. i., samazināt muzeja darbinieku skaitu, bet absurds bija tas, ka viņš atlaida tieši pieredzējušākos speciālistus. Mēs cīnījāmies pret kolēģu atlaišanu, arī man bija uzteikts darbs, bet, kad ar draugu palīdzību biju sameklējusi darbu Ventspils muzejā, mani aicināja palikt. Es paliku un nekad to neesmu nožēlojusi.
Tas nebija labs laiks, muzeja darbinieki pat tika nosēdināti uz apsūdzēto sola. Tiesas process vilkās ilgi, neviena tiesas sēde tā arī nenotika, bet rezultātā tika radīta tāda situācija, ka notika reorganizācija, uz kuras pamata varēja atlaist direktoru, bet mēs kļuvām par Tūrisma informācijas centra nodaļu.
Mēs negribējām zaudēt savu neatkarību. Aicinājām talkā Muzeju Valsts pārvaldi, atsaucāmies uz Muzeju likumu un noteikumiem par muzeju krājumu. Saaicināju uz diskusiju Vidzemes muzeju kolēģus, arī pašvaldības vadību, kas patiešām arī piedalījās, bet viņu lēmumu ietekmēt nespējām.
IZS: Tiesvedība bija par muzeja statusa maiņu?
DT: Nē. Tiesvedība bija par darbinieku atlaišanu. Darbinieki nepakļāvās atlaišanai. Tas noslēdzās 2004. gadā, kad mūs pievienoja Tūrisma centram, kas vēlāk kļuva par Cēsu Kultūras un tūrisma centru, kurā muzejs tika paslēpts zem vārda “kultūra”. Sākot ar 2004. gadu man kā direktorei viss bija jāsaskaņo nevis tieši ar pašvaldību, bet caur aģentūras vadību. Kopumā aģentūra muzeja lietās neko daudz nejaucās, bet atslogoja muzeja administrēšanas darbu un turēja maku.
IZS: Šīs reorganizācijas rezultātā jūs kļuvāt par muzeja vadītāju.
DT: Kā p. i. īsākus un garākus laika posmus direktora pienākumus pildīju jau kopš 1997. gada. Pēc Jura Spilnera sastrādātā pašvaldība bija nolēmusi, ka muzeja direktoram ir jānāk no pašu vidus. Mums bija daudz formālu un neformālu sarunu, un beigās izvēle krita uz mani.
IZS: Kā jūs skaidrotu salīdzinoši biežo Cēsu muzeja direktoru maiņu?
DT: Biežajai vadītāju maiņai es personīgi likumsakarības neredzu. Katrs gadījums ir individuāls. Pēckara gados Konstance Ozola bija ilggadēja muzeja direktore līdz 1964. gadam, nākamo direktoru – Jāni Brengmani – viņa pati sagatavoja amatam. Diemžēl viņš nomira, vēl būdams jauns cilvēks. Tad nāca Antons Anspaks – es nezinu, vai viņš pats aizgāja vai iejaucās partija un valdība. Pēc viņa – Zigrīda Balode, kas aizprecējās. Ivars Zukulis noteikti būtu strādājis vēl ilgi, bet, neskatoties uz viņa vadītāja talantu, vērienu un ieguldījumu Atmodas laikā, viņam no Cēsīm bija jāaiziet. Andri Vanadziņu, kā jau minēju, atlaida par muzeja interešu aizstāvēšanu. Andu Vilku apstiprināja 1996. gadā, 1997. gadā viņa uz gadu aizbrauca studēt uz Lesteri un drīz pēc atgriešanās arī uzrakstīja atlūgumu. Tad nāca Juris Spilners, kuram bija konflikts ar kolektīvu. Runājot par mani – kad man palika 60 gadi, direktora amatu es nolēmu atstāt pati, dodot vietu jaunajiem. Neesmu to nožēlojusi un priecājos, ka muzejam paveicās ar manām pēctecēm Kristīni Skrīveri un Ināru Bulu.
IZS: Bet atkal – abas muzeju vadīja tik īsu laiku.
DT: Kristīne nostrādāja gandrīz septiņus gadus, bet žēl, ka Ināra mūs pameta tik ātri. Amati, kurus abas ieņem patlaban, neatbrīvojas katru dienu, nevaru viņām neko pārmest. Iznāk, ka abām – gan Kristīnei, gan Inārai – Cēsu muzejs ir bijis kā tramplīns karjerā uz augšu. Bet prieks par viņām, neliegšos.
IZS: Posmu pēc 2000. gada varētu vērtēt kā zināmu izrāviena laiku muzeja attīstībā?
DT: Tas bija laiks, kad strādājām pie muzeja galvenās ēkas – Jaunās pils – restaurācijas un ekspozīcijas projektu izstrādes un realizācijas. Tas bija viens milzīgs virpulis, nemitīga kustība. To ietekmēja arī Eiropas finansējuma termiņi, brīžiem nebija līdzsvara starp reālo darbu darīšanu un birokrātisko papīru kārtošanu. Piemēram, to, ka pils restaurācijai iegūts pirmais miljons, uzzinājām 2006. gada vasarā, tikai 2007. gada novembra beigās restauratori varēja sākt darbu, bet 2008. gada jūlijā jau bija jānodod restaurācijas pirmā kārta.
2010. gadā tika piesaistīts finansējums pils rekonstrukcijas otrajai kārtai, un 2012. gada vasarā pili atvērām apmeklētājiem. Nācās gan iet uz kompromisiem, lai nezaudētu ekspozīcijai piešķirto naudu; ne viss izdevās, kā gribējām, bet galā ir prieks par padarīto un gandarījuma sajūta.
Atklāšanas lentas pārgriešana Cēsu muzejā, noslēdzoties pils trešā un ceturtā stāva rekonstrukcijai. No kreisās: Cēsu novada domes priekšsēdētājs Gints Šķenders, “Skonto būve” būvdarbu vadītājs Modris Seļakovs, Cēsu Jaunās pils restaurācijas un rekonstrukcijas projekta arhitekts Arturs Lapiņš, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vadītāja Dace Tabūne. 2011. gada 18. janvāris.
.jpg "Noformējums bez nosaukuma (11).jpg")
Izstādes “Kad senatne sev darbā jēgu rod… Arheoloģija Latvijas vēsturei un Cēsu novada attīstībai” autore un kuratore Dace Tabūne, atklājot izstādi Cēsu Izstāžu namā. 2018. gada 21. septembris.
IZS: Kas ir jūsu būtiskākie šo nu jau vairāk nekā 30 gadu notikumi, procesi nozarē? Iespējams, kaut kas tāds, kas liek domāt – jā, ne velti es izvēlējos strādāt muzejā.
DT: Par nozari kopumā varu pateikt vien to, ko teiktu jebkurš no Latvijas muzejniekiem, t. i., Muzeju likums, Noteikumi par nacionālo muzeju krājumu un metodiskā literatūra, kas šajos gados izdota.
Runājot par Cēsu muzeju, vēl gribu uzsvērt krājuma digitalizācijas procesu, kas ievērojami paātrina un atvieglo mūsu darbu. To uzsākām jau 1997. gadā, kad vienu gadu biju muzeja direktora p. i. un uz Cēsu muzeju no Limbažu muzeja pārnāca strādāt kolēģe Dace Cepurīte. Tur jau bija izstrādāta krājuma digitalizācijas programma (tā sauktā Pētera Mežuļa programma – manuprāt, pirmā Latvijā, vismaz Vidzemes reģionā). Mēs to pārņēmām, šo gadu laikā vairākkārt pilnveidojām, un patlaban mūsu datu bāzē ir tuvu pie 43 000 vienībām, kas ir ceturtā daļa no mūsu kopējā vienību skaita. Datus eksportējam uz kopkatalogu, protams, kad tas ir iespējams.
Runājot par mani, sirdij tuvāks ir darbs ar krājumu, bet lielākais gandarījums tomēr – Cēsu muzeja galvenās ēkas rekonstrukcija/restaurācija un toreiz izveidotā ekspozīcija. Protams, tas ir kolektīvs darbs, bet apziņa, ka tieši mana roka bija uz šī apjomīgā darba realizācijas pulsa, ir ļoti, ļoti patīkama. Tas bija interesants, radošuma pilns process, pēc kura Cēsu muzeja seja izmainījās radikāli. Gandarījumu vairo arī saņemtās atzinības, no kurām personīgi vēlos izcelt manu izvirzīšanu un ievēlēšanu par Latvijas Jūras spēku patruļkuģa “Cēsis” krustmāti. Uztveru to ne tikai kā izrādītu godu, bet arī kā atbildīgu un ļoti patīkamu pienākumu būt par saikni starp Cēsu pilsētu un kuģa komandu.
Patruļkuģa “Cēsis” krustmāte Dace Tabūne un kuģa komanda restaurētajā Cēsu Jaunās pils bibliotēkā. 2025. gada 10. janvāris.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs
Attēli no Daces Tabūnes privātā arhīva